Raidījumā “Dzenies brīvdienās ar Ievu Dzeni” viesojas Dita Lūriņa – aktrise un režisore, kuras ikdiena šobrīd rit starp Latviju un Tallinu. Kamēr vienā pusē eksperimentāla performanču māksla, otrā – tūkstošiem cilvēku kopdziedāšana Mežaparkā, gatavojoties koncertam “Manai dzimtenei”, un tieši šajā spriedzē veidojas viņas šī brīža radošais ceļš.
Studijas Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā Lūriņai kļuvušas par būtisku pagrieziena punktu. Viņa atzīst, ka uz turieni devusies ar konkrētu mērķi: “Es braucu tur, lai visas manas skrūvītes pagrieztos.” Sākums gan nav bijis viegls – “pirmos mēnešus tās skrūvītes čīkstēja, un tad pēc kādiem trīs četriem mēnešiem viņas tiešām pagriezās – tā domāšana vispār izmainījās.”
Šī pieredze mainījusi viņas skatījumu uz performanču mākslu, kas, viņasprāt, spēj izsist cilvēku no ierastā ritma – “kaut kas, kas izsistu no tām sliedēm, ka mēs ejam jau ieprogrammēti.” Kā spilgtu piemēru aktrise min studiju uzdevumu pilsētvidē, kur performances notiek negaidītās vietās – pat tramvajā, kur pēkšņi līdzās ikdienas pasažieriem kāds sāk performanci, un realitāte uz brīdi “sašķobās”.
Īpašu vietu sarunā ieņem gaidāmais kopdziedāšanas koncerts Mežaparka estrādē, kurā Lūriņa ir režisore. Šī projekta ceļš nav bijis vienkāršs – daļa kori nolēmuši nepiedalīties, notikušas diskusijas un šaubas, taču interese nav zudusi un iniciatīva pāraugusi plašākā kustībā. Režisore uzsver vienkāršu, bet spēcīgu ideju: “Tas ir par kopā dziedāšanu un par to, ka mēs gribam dziedāt.”
Tieši cilvēku vēlme būt kopā ir iemesls, kāpēc šis notikums notiek. “Vienīgais iemesls, kāpēc koncerts notiek, ir vairāk nekā seši tūkstoši dziedātāju, kas grib sanākt un dziedāt,” uzsver Lūriņa, akcentējot kopības spēku pār visām grūtībām. Paralēli tiek veidota arī kustība, kas ļauj iesaistīties ikvienam – pat tiem, kuri ikdienā nedzied korī.
Runājot par koncerta māksliniecisko ieceri, viņa izvēlas nevis sarežģīt, bet vienkāršot. “Vienīgā vēlme bija atgriezties pie saknēm,” saka režisore, piebilstot, ka centrā būs pats svarīgākais – “dziesma, dziedātājs ir galvenais notikums Mežaparkā.” Šī pieeja atspoguļo viņas pārliecību, ka patiesākais spēks slēpjas nevis efektos, bet cilvēkos un viņu balsīs.
Sarunas noslēgumā Lūriņa formulē vēstījumu, kas pārsniedz teātri un koncertus: “Sijāt nost to visu lieko un turēties pie tām dažām īstām lietām.” Viņasprāt, tieši šī spēja izvēlēties būtisko ļauj saglabāt līdzsvaru laikā, kad apkārt netrūkst satricinājumu: “Vienīgais iemesls, kāpēc ir koncerts, mēs joprojām gribam būt kopā un mēs joprojām varam.”
