Šī pavasara makšķerēšanas sezona Gaujā daudziem sagādājusi vilšanos, taču pieredzējušais makšķernieks Igors Fiļipovs raidījumā “Zaļais stūris” uz to raugās bez ilūzijām – daba vienkārši spēlē pēc saviem noteikumiem. Viņa novērojumi iezīmē sezonu, kas bijusi citāda nekā ierasts: ar zemu ūdens līmeni, mainīgiem apstākļiem un negaidītiem rezultātiem.
Sezonas lielākais pārsteigums bijis svaigo zivju trūkums. “Šogad svaigās zivis nebija vispār,” atzīst Fiļipovs, skaidrojot, ka lielākoties ķertas tās zivis, kas upē uzturējušās jau kopš ziemas vai pat rudens. Viņš norāda, ka ūdens līmenis bijis neparasti zems arī pēc ledus noiešanas, kas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc migrācija nenotika kā ierasts.
Makšķerēšana šādos apstākļos bieži balansējusi uz vilšanās robežas. Vietām zivis bija, bet tās bija jāatrod gandrīz vai ar pacietības spēli. “Zivis stāvēja čupās,” saka Fiļipovs, skaidrojot, ka vienā vietā varēja būt vairākas copes jeb piesitieni, bet citur pilnīgs tukšums. Copju daudz, bet zivju maz – šī bija sezonas realitāte, un no krasta nereti izdevās izvilkt vien vienu zivi vai pat nevienu.
Arī mānekļu izvēle šosezon izrādījusies citāda. “Vairāk strādāja metāls – šūpiņi,” saka makšķernieks, piebilstot, ka vobleri šoreiz devuši krietni vājākus rezultātus. Viņš arī uzsver, cik svarīgi bijis pielāgot tehniku, piemēram, izmantot biezāku pavadiņu, lai straumē noturētu kontroli pār mānekļa spēli.
Svarīga loma šajā visā ir arī pašai upei. Gauja nav vienkārša – tās mainīgie dziļumi, smilšainais dibens un neprognozējamās straumes padara to ne tikai izaicinošu, bet vietām arī bīstamu pat pieredzējušiem makšķerniekiem. Neskatoties uz grūtībām, Fiļipovs saskata arī pozitīvu tendenci – zivju kļūst vairāk un tās kļūst lielākas. Pēdējās nedēļās biežāk novērotas lielas zivis, īpaši taimiņi virs 70 centimetriem, kas agrāk Gaujā bijuši retāki.
Sarunā izskan arī kāds neparasts stāsts, kas makšķernieku vidū raisījis diskusijas. Fiļipovs atceras gadījumu ar iespaidīgu lomu – gandrīz metru garu un ap desmit kilogramiem smagu zivi, kas neatbilda ne laša, ne taimiņa tipiskajam izskatam. “Es domāju, ka tas bija hibrīds,” viņš saka.
Taču skaidras atbildes joprojām nav. Lai gan sākotnēji bijusi doma veikt analīzes, tas tā arī nenotika. “Zinātnieki nobijās ņemt tos paraugus,” viņš atklāj, atstājot šo gadījumu kā neatbildētu, bet intriģējošu jautājumu.
Galu galā Fiļipova skatījums uz makšķerēšanu paliek nemainīgs – tā ir nepārtraukta pielāgošanās. “Nav vienas metodes, ir sistēma, bet katram savas metodes,” viņš uzsver. Šī sezona to pierādījusi īpaši skaidri – daba nepakļaujas cilvēka plāniem, bet tiem, kas spēj to vērot un saprast, tā joprojām dod iespēju piedzīvot īsto copi.
