Latvijas U-18 hokeja izlase pasaules čempionātā izcīnīja 4. vietu, tomēr tā ir tikai daļa no stāsta. Brīdī, kad ceturtdaļfinālā tika pārspēta turnīra favorīte ASV, kļuva skaidrs: tas vairs nav tikai veiksmīgs turnīrs, bet komandas izrāviens. Raidījumā “Vakara sporta stunda” izlases galvenais treneris Oļegs Sorokins stāsta, kā tapis šis varoņdarbs un kāpēc līdz medaļai pietrūcis pavisam maz.
Turnīrs Latvijas jauniešiem izvērtās neparasti garš – labā nozīmē. Komanda aizkļuva līdz pēdējām iespējamajām spēlēm un palika apritē līdz pat izskaņai. “Šogad tiešām sanāca nospēlēt visas tās spēles, kas vispār ir iespējamas,” stāsta Sorokins, smejoties: “Mēs gandrīz kā pēdējie izvācāmies no ģērbtuvēm.”
Taču šis stāsts nesākās ar pārliecību. Komanda pilnā sastāvā satikās tikai īsi pirms čempionāta, turklāt bez vairākiem spēlētājiem, kuri sākotnēji tika redzēti kā līderi. Tas nozīmēja vienu – improvizāciju. Treneru iecerētie virknējumi izjuka, un komanda tika būvēta no jauna jau turnīra laikā, meklējot līdzsvaru starp potenciālu un realitāti.
Tad nāca spēle pret ASV
Spēcīgie pretinieki, kas parasti ne tikai uzvar, bet arī dominē, turklāt ar lielu pieredzi un sistēmu. “Mēs esam (viņiem – aut.) apmēram tā, kā Latvijai būtu Ungārija,” salīdzina Sorokins, raksturojot spēku samēru. Taču tieši šajā spēlē Latvijas izlase atrada pretargumentus. “Man bija ticība, un, es domāju, puišiem arī bija ticība no pirmās minūtes,” viņš papildina: “Mēs bijām atraduši ieročus tajā spēlē.”
Disciplīna un aizsardzība, kas neļāva ASV komandai tikt bīstamajās zonās, kā arī pretuzbrukumi, kas lika pretiniekiem kļūdīties, bija tā kombinācija, kas Latvijas izlasei ļāva gūt uzvaru. Sorokins min vārtsargu Patriku Plūmiņu, kuram bijusi liela loma šajā stāstā un kurš arī turnīra beigās tika atzīts par labāko savā pozīcijā.
Pēc uzvaras ģērbtuvē valdīja emocijas, kas šādā līmenī nav ikdiena. “Puikas tiešām izrādīja tās emocijas pilnā apjomā,” atminas treneris. Taču svarīgākais noticis pēc tam. “Viņi sāka domāt jau par nākamo spēli,” piebilst Sorokins. Tieši šis brīdis, iespējams, visprecīzāk raksturo šo komandu – emocionāla, bet nobriedusi.
Un tomēr – līdz medaļai pietrūka
“Pietrūka pats, pats, pats mazumiņš,” atzīst Sorokins, pieminot spēli pret Slovākiju: “Mēs ļoti daudz kļūdas izdarījām otrajā trešdaļā.” Šīs kļūdas maksāja dārgi – ne tikai rezultātā, bet arī iztērētajā enerģijā. Spēles, kurās Latvija varēja aizķerties, nosvērās pretinieku labā tieši detaļās.
Šis turnīrs gan nav tikai par vienu pavasari. Tas ir par to, kas nāk tālāk. “Ja tev katrā gadā ir divi kvalitatīvi spēlētāji, tad 10 gados tie ir 20,” saka Sorokins, iezīmējot Latvijas hokeja attīstības loģiku. Vienlaikus viņš ir tiešs arī par spēlētāju izvēlēm: “Ja tevi nenodraftē – maksimums viens gads, un brauc atpakaļ uz Eiropu.”
Latvijas U-18 izlase šoreiz neizcīnīja medaļu, čempionātu noslēdzot ceturtajā vietā. Taču tā izdarīja ko citu – parādīja, ka plaisa starp “mēs varam” un “mēs izdarām” vairs nav tik liela.
