Pilsētā cilvēki dzīvo ļoti tuvu cits citam, taču nereti nepazīst pat savus kaimiņus. Ikdienā steidzamies cauri pagalmiem, garām soliņiem un blakus durvīm, bet arvien biežāk runājam par vientulību, izdegšanu un sajūtu, ka kopienas pietrūkst. Tajā pašā laikā pilsētās parādās vietas, kur cilvēki satiekas citādi – ne tikai pie veikala plaukta vai sabiedriskā transporta pieturā, bet kopīgi darot, audzējot un rūpējoties par vidi sev apkārt.
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” Latvijas Universitātes ilgtspējīgas attīstības vadītājs Renārs Kairis stāsta par LU kopienas dārzu Torņakalnā un skaidro, kāpēc šāda vieta nav tikai “zaļš stūrītis” starp ēkām. Tā var kļūt par sociālu telpu, kur cilvēki atkal sāk sarunāties, sadarboties un justies piederīgi.
Ideja par kopienas dārzu Latvijas Universitātē sākotnēji nākusi no studējošajiem. Viņi vēlējās akadēmiskajā centrā Torņakalnā vairāk dzīvojamu, zaļu telpu, kur pabūt, sportot vai vienkārši atvilkt elpu. Laika gaitā šī ideja pārauga plašākā kopienas dārza konceptā, kur apvienojas dārzkopība, atpūta, studiju process, tikšanās un kopā būšana.
Kairis skaidro, ka universitātes saime bieži tiek saukta par saimi, taču šāds dārzs palīdz šo vārdu padarīt tuvāku realitātei. Tas dod iespēju satikties dažādu nozaru cilvēkiem, studējošajiem, darbiniekiem un pētniekiem, kuri ikdienā varbūt viens otram paietu garām.
Zaļā dzīvojamā istaba universitātes vidū
Kopienas dārzs LU akadēmiskajā centrā nav tikai dekoratīva zaļā zona. Tajā ir 45 paceltās dobes, kurās cilvēki tiešām nodarbojas ar dārzkopību. Šobrīd aizrit jau otrā dārza sezona. Pirmajā gadā iesaistījās aptuveni 65 cilvēki, bet šogad jau vairāk nekā 70.
Dārzā ir arī galdi, kur iespējams strādāt, rīkot sapulces vai izmantot vietu studiju procesam. Blakus atrodas neliela sporta zona un kafejnīcas terase. Ir arī ugunskura vieta, ko var izmantot kopīgiem pasākumiem, piemēram, saulgriežos.
Kairis šo vietu raksturo kā “zaļo dzīvojamo istabu”. Tā nav atsevišķa, grūti pieejama vai tikai simboliska teritorija, bet vieta, kur, skrienot cauri ikdienai, var satikt kolēģus, studējošos, aprunāties, apmainīties ar idejām, sēklām vai stādiem.
“Viesistabā jau noteikti ir dažnedažādas lietas,” viņš saka, skaidrojot, ka vienā vietā var notikt vairākas dzīves formas vienlaikus. Kāds strādā, kāds spēlē bumbu, kāds rušinās dobē, kāds vienkārši sēž un vēro. Universitātes kontekstā šāda vieta ir arī iespēja eksperimentēt un pētīt, kā dārzs kā process maina gan pašu universitāti, gan vidi apkārt.
Veidojot dārzu, LU komanda mācījās arī no Sporta pils dārziem. Tika uzklausīti studējošie un darbinieki, rīkotas darba grupas, vaicāts, vai cilvēki jūtas piederīgi universitātei, vai viņi vēlētos vairāk lekciju ārtelpās un kā viņi redz šo vietu. Dalībniekiem tika dotas lielas teritorijas kartes, flomāsteri, lego konstruktori un citi materiāli, lai viņi paši mēģinātu iztēloties, kā dārzam vajadzētu izskatīties. No šīm idejām pēc tam tika meklēts veids, kā tās īstenot dzīvē.
Kāpēc dārzs pilsētā ir arī sociāla infrastruktūra
Sarunā ilgtspējas attīstības vadītājs uzsver, ka zaļums pilsētā nav tikai par kokiem, pļavām vai skaistu skatu. Kopienas dārzs var būt sociāla infrastruktūra – vieta, kas palīdz cilvēkiem satikties un veidot attiecības.
Viņš norāda, ka Latvijā daudziem cilvēkiem ir saprotama saikne ar dārzu – kādam ir lauku māja, kādam mazdārziņš, kādam omīte vai vecāki, kas audzē. Taču pilsētā šī saikne var pazust. Tāpēc kopienas dārzs nav vienkārši mazdārziņš, kur katrs darbojas tikai pats par sevi. Tā ir zona, kur cilvēki strādā kopā un kopēja mērķa vārdā.
Šādā vidē var satikties cilvēki, kuri citādi, iespējams, nekad nesatiktos. Ja blakus dobēs darbojas jauns students un pieredzējis profesors, starp viņiem var sākties saruna. Varbūt tā būs tikai pāris vārdu apmaiņa, bet arī tas ir sākums piederības sajūtai.
Kairis norāda, ka pilsētā cilvēki bieži dzīvo ļoti tuvu cits citam, taču vienlaikus kļūst atsvešināti. Viņš runā par izolētības sajūtu, kas var rasties arī tad, ja apkārt ir daudz cilvēku. Studenti un kolēģi var būt blakus, bet tas vēl nenozīmē, ka cilvēks jūtas iekļauts. Kopienas dārzs šajā ziņā piedāvā vienkāršu iespēju – darīt kaut ko kopā.
Protams, kopā darbošanās nenozīmē, ka viss vienmēr ir ideāli. Kairis atzīst, ka dārzā rodas arī pavisam sadzīviski strīdi, piemēram, par to, vai kāda dobe bijusi jāaplej vai nē. Taču arī tas ir daļa no procesa. Tas māca pašorganizēties, sarunāties, saprasties ar kaimiņu, uzņemties atbildību un palīdzēt viens otram.
Praktiski tas notiek ļoti vienkārši. Piemēram, dārza WhatsApp grupā kāds uzraksta, ka ir aizgājis apliet savu dobi un pamanījis, ka arī cita izskatās sausa. Tad seko ziņas no citiem, jautājumi un piedāvājumi palīdzēt. Tieši šādi mazi ikdienas žesti veido kopienu.
Raidījuma noslēgumā Renārs Kairis saka, ka tiem, kuri vēlētos līdzīgu iniciatīvu savā apkaimē, nav jāgaida ideāli apstākļi. Svarīgākais ir sākt darīt. Viņaprāt, trīs cilvēki jau ir domubiedru grupa, kas var sākt meklēt zemes pleķīti, runāt ar zemes īpašniekiem, pašvaldību, kaimiņiem vai mājas biedrību. Var sākt arī pavisam mazā mērogā – ar kastēm pagalmā vai neizmantotā vietā. Darīšana pati parāda, kādas problēmas jārisina tālāk. Un bieži vien, sākot kustēties, atrodas arī cilvēki, kas palīdz.
Kairis atsaucas uz Džeinas Gudolas domu – ja pasaules problēmas šķiet pārāk lielas, jāpaskatās pa labi un pa kreisi, tur, kur cilvēks dzīvo, un jāsāk ar savu tuvāko apkārtni. No dzīvokļu mājas līdz apkaimei, no apkaimes līdz pilsētai. Tieši tur sākas kopiena.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
