Agresīvi treneru aizrādījumi, pārlieku emocionāli vecāki tribīnēs un bērni, kuri zaudē vēlmi sportot, – tās ir problēmas, par kurām jauniešu sportā runā arvien skaļāk. Raidījumā “Noturības kodols” Latvijas Jaunatnes basketbola līgas (LJBL) projektu vadītājs Renārs Spinga un jaunais basketbolists Ralfs Mugurevičs diskutē par robežu starp disciplīnu un agresiju, kā arī par Latvijas Basketbola savienības (LBS) kampaņu “Neesi traips!”, kas aicina veidot cieņpilnāku vidi jauniešu sportā.
Spinga uzsver – lielākā daļa treneru Latvijā ir profesionāli un savu darbu dara ar lielu atbildību, taču tieši skaļākie konflikti un agresijas gadījumi rada iespaidu par visu sporta vidi kopumā. “Mums Latvijā vispār ir lieliski treneri,” viņš saka, vienlaikus atgādinot, ka jaunatnes sportā robežas nedrīkst pazust: “Sportā, it īpaši jaunatnes sportā, nav vietas agresivitātei, nav vietas kaut kādu personīgo ambīciju pierādīšanai negatīvā veidā.”
Diskusijas par treneru komunikācijas robežām īpaši saasinājās pēc skaļi izskanējušā Kandavas Bērnu un jaunatnes sporta skolas gadījuma. Spinga norāda, ka šādas situācijas nav jāklusina, jo bērniem sports nav tikai rezultāts vai medaļas: “Basketbols ir tas izglītības ceļš, kur nāk un veidojas arī personības.” Pārāk agresīva attieksme jaunajiem sportistiem var atņemt vēlmi vispār turpināt trenēties.
Savukārt Mugurevičs uz sporta vidi skatās no spēlētāja pozīcijas un atzīst – stingrība basketbolā bieži tiek uztverta kā daļa no izaugsmes procesa: “Tu saproti, ka treneris vienkārši mēģina tevi uzmundrināt un padarīt labāku.” Tajā pašā laikā viņš uzsver, ka ļoti daudz nosaka komandas vide un savstarpējās attiecības. “Ja mēs nebūsim kā komanda, nebūs ķīmijas komandā, tad nekas neizdosies,” saka basketbolists, piebilstot, ka sports iemāca noturību arī ārpus laukuma: “Sports tevi rūda. Tu esi gatavs visām pieredzēm, vai tās ir sliktas vai labas.”
Ne mazāk asas emocijas valda arī tribīnēs. Spinga stāsta, ka jauniešu spēlēs dažkārt tieši vecāki rada vislielāko spriedzi, pārāk asi reaģējot uz notikumiem laukumā. LJBL pat ieviesusi ierobežojumus taurēm un citiem skaļiem atribūtiem, jo tie traucē spēlētājiem koncentrēties un sadzirdēt trenerus. Reizēm emocijas aiziet vēl tālāk. “Ir arī gadījumi, kad vecāki pieprasa pierādījumus, kāpēc tieši viņu bērns nav saņēmis individuālo balvu,” atklāj Spinga.
Cik lielā mērā bērnu sportā jāakcentē uzvaras un individuālie apbalvojumi? Basketbola vidē jau notiek sarunas par to, vai ļoti agrā vecumā vajadzīgs “zvaigžņu statuss” un individuālo talantu izcelšana. Mugurevičs gan atzīst, ka vēlme uzvarēt sportā ir dabiska: “Vienmēr visur gribas uzvarēt.” Arī Spinga piekrīt – emocijas un konkurence ir neatņemama sporta sastāvdaļa, taču tām nevajadzētu pārvērsties spiedienā, kas bērniem atņem prieku par spēli.
Sarunas noslēgumā viesi pieskaras arī mobinga tēmai sporta vidē. Spinga atzīst – tas var izpausties dažādos līmeņos, sākot no bērnu savstarpējām attiecībām līdz treneru, vecāku un tiesnešu komunikācijai. Tieši tāpēc, viņaprāt, labam trenerim nepietiek tikai ar sportiskām zināšanām vien: “Es definētu izcilu treneri kā tādu, kurš sajūt katru spēlētāju.” Kampaņas “Neesi traips!” galvenā doma ir skaidra – bērnu sportā svarīgākā nav tikai uzvara, bet vide, kurā jaunie sportisti aug un jūtas droši.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Noturības kodols” saturu atbild AS “Radio SWH”.
