Ūdens ir viena no tām lietām, par kuru ikdienā bieži aizdomājamies tikai tad, kad kaut kas šķiet neierasts – mainījusies garša, parādījusies krāsa vai rodas šaubas, vai ūdens no krāna tiešām ir drošs. Tomēr Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas izpilddirektors Sandis Dejus Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” uzsver, ka Latvijā krāna ūdens ir resurss, ar kuru varam lepoties.
Viņš skaidro, ka gandrīz visā Latvijā dzeramais ūdens tiek iegūts pazemē. Izņēmums ir daļa Rīgas, kur ūdens tiek ņemts no Daugavas un sagatavots sarežģītākos tehnoloģiskos procesos. Arī šajā gadījumā, kā norāda Sandis Dejus, ūdens ir drošs lietošanai, jo Eiropā vairāk nekā puse iedzīvotāju dzer ūdeni, kas iegūts no upēm, un šādas ūdens sagatavošanas tehnoloģijas ir labi atstrādātas.
Latvijas pazemes ūdeņos visbiežāk ir dzelzs, taču tas nenozīmē, ka ūdens būtu bīstams. Dzelzs var ietekmēt ūdens krāsu, smaržu vai garšu, taču ne vienmēr tas ir veselības apdraudējums. Lai ūdens būtu patīkamāks lietošanai, to atdzelžo. Eksperts uzsver, ka šajā procesā nav vajadzīgas sarežģītas ķimikālijas – lielākajā daļā Latvijas ūdens sagatavošanas iekārtu pietiek ar gaisu un smiltīm. Ūdenim pievada gaisu, dzelzs oksidējas, pēc tam ūdens iziet caur smilšu filtru un kļūst dzidrs.
Viens no stereotipiem ir doma, ka brūngans ūdens vienmēr nozīmē sliktas caurules. Dejus skaidro, ka visbiežāk tā ir nevis cauruļu, bet paša ūdens avota īpatnība. Dzelzs nosēdumi laika gaitā var sakrāties ūdensapgādes tīklos, un, ja sistēmā rodas saviļņojums, piemēram, plīsuma vai ugunsdzēsēju darbības dēļ, tie var nonākt līdz krānam. Tāpēc ūdensapgādes tīkli tiek skaloti.
Skalošana un dezinfekcija nav viens un tas pats. Skalošanas laikā ūdenim sistēmā piešķir lielāku ātrumu, lai no caurulēm izkustinātu nosēdumus un izvadītu tos ārā. Dezinfekcijas laikā ūdenim pievieno dezinfektantu, piemēram, hloru, lai samazinātu mikrobioloģisko piesārņojumu tīklā. Latvijā ikdienā ūdeni parasti nehlorē, un Dejus to sauc par lielu priekšrocību, jo tāpēc ūdens krānā garšo pēc ūdens, nevis pēc baseina.
Ko darīt, lai krāna ūdens garšotu labāk?
Viens no vienkāršākajiem ieteikumiem ir lietot aukstu ūdeni. Sandis Dejus skaidro, ka visgaršīgākais ūdens ir svaigs un vēss. Siltais ūdens no krāna nav bīstams, taču tas bieži nebūs tik patīkams pēc garšas, jo ir mainījusies temperatūra un var būt mainījies arī ķīmiskais sastāvs.
Ja gribas siltu ūdeni, labāk ieliet auksto ūdeni krūzē un ļaut tam sasilt uz galda, nevis dzert remdenu vai siltu ūdeni tieši no krāna.
Ūdens garša Latvijā dažādās vietās var atšķirties. To ietekmē ūdens avots, sāļu sastāvs, temperatūra, mikroorganismi un pat izšķīdušais skābeklis. Arī Rīgā dažādos mikrorajonos ūdens var garšot citādi, jo tiek izmantoti dažādi ūdens avoti un sagatavošanas procesi. Tas nenozīmē, ka ūdens ir nekvalitatīvs vai nedrošs – tas vienkārši ir citāds.
Ja ūdenim pēkšņi parādās izteikti nepatīkama smaka vai piegarša, piemēram, pēc naftas produktiem vai citas neierastas vielas, tad gan ir vērts sazināties ar apsaimniekotāju vai ūdensapgādes uzņēmumu.
Eksperts arī salīdzina krāna ūdeni ar fasētu ūdeni. Viņš atzīst, ka Latvijā arī fasētais ūdens bieži ir ļoti kvalitatīvs, taču krāna ūdens lielākoties ir salīdzināms ar to pašu produktu, tikai maksā aptuveni 200 līdz 300 reizes mazāk. Turklāt krāna ūdenī bieži var būt vairāk kalcija un magnija nekā daļā veikalā nopērkamo ūdeņu.
Raidījumā tiek pieminēti arī dažādi mārketinga triki, kas tiek izmantoti fasētā ūdens pārdošanā – piemēram, “pildmēness ūdens”, “bezkaloriju ūdens”, “vegānisks” vai “veģetārs” ūdens. Dejus uzsver, ka bieži vien šādos gadījumos tiek pārdots nevis pats ūdens, bet stāsts ap to.
Tualetes pods nav atkritumu spainis
Ja gribam saudzēt ūdens resursus un vidi, svarīgi ir ne tikai dzert krāna ūdeni, bet arī pareizi lietot kanalizāciju. Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas izpilddirektors Sandis Dejus atgādina vienkāršu principu: tualetes podā drīkst nonākt tikai trīs lietas – lielās darīšanas, mazās darīšanas un tualetes papīrs.
Tualetes podā nedrīkst mest papīra dvieļus, mitrās salvetes, vates kociņus, higiēnas preces, taukus, eļļas, zāles, kaķa smiltis vai citas lietas. Papīra dvieļi un mitrās salvetes nesadalās kā tualetes papīrs. Tie var veidot aizsprostojumus caurulēs un bojāt sūkņu sistēmas. Tauki un eļļas, atdziestot kanalizācijā, veido apaugumus un arī var aizdambēt sistēmu.
Dejus skaidro, ka notekūdeņu attīrīšanas iekārtas pilsētās pamatā ir paredzētas cilvēka organisma radītā piesārņojuma attīrīšanai. Viss pārējais sistēmai rada papildu slodzi, var sadārdzināt notekūdeņu apsaimniekošanu un ilgtermiņā ietekmēt vidi.
Īpaši viņš brīdina par zālēm, ko nevajadzētu mest tualetes podā, jo tās var nonākt tālāk vidē un ietekmēt zivis un citus dzīvos organismus aiz attīrīšanas iekārtām.
Raidījumā izskan arī praktisks aicinājums – domāt līdzi tam, ko darām. Ja viens cilvēks kanalizācijā lej taukus vai met lietas, kurām tur nav jānonāk, par aizsprostojumu novēršanu beigās maksā visi.
Sarunas noslēgumā eksperts stāsta arī par “Ū vitamīna” kustību. Tās mērķis ir gāzt mītus par krāna ūdens kvalitāti Latvijā, veicināt ūdens pieejamību skolās, publiskās vietās, parkos, kafejnīcās un restorānos, kā arī mudināt cilvēkus ikdienā biežāk izvēlēties krāna ūdeni. Vietās, kur redzams “Ū vitamīna” logo, cilvēkam jāzina, ka viņš var droši palūgt ūdeni un to saņemt bez maksas vai par simbolisku samaksu.
Latvijā ūdens ir resurss, kas daudzviet pasaulē nav pašsaprotams. Tāpēc nākamreiz, padzeroties no krāna, var atcerēties vienkāršu domu no raidījuma: “Mums ir paveicies, ka par katru ūdens malku nav jāšaubās!”
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
