Kad ģimenē notiek zaudējums, pieaugušie bieži vien paši nespēj saprast, kā tikt galā ar sāpēm, kur nu vēl palīdzēt bērnam, kurš piedzīvo bailes, apjukumu un neizprotamas emocijas. Raidījumā “Noturības kodols” psihologs un projekta “Kalniem pāri” vadītājs Andris Vagals atklāti stāsta par bērnu sērām, sabiedrības bailēm runāt par nāvi un to, kāpēc klusēšana dažkārt var nodarīt vēl lielāku kaitējumu.
Projekts “Kalniem pāri” aizsākās pēc Zolitūdes traģēdija, kad speciālisti Latvijā saskatīja lielu nepieciešamību pēc atbalsta sērojošām ģimenēm. Vagals raidījumā uzsver, ka tieši krīzes bieži kļūst par sākumu nozīmīgām pārmaiņām. “Visas tās labākās lietas notiek pēc krīzēm,” saka psihologs. Šobrīd programma palīdz ģimenēm, kurās aug bērni un piedzīvots tuvinieka zaudējums, nodrošinot gan atbalsta grupas, gan individuālas konsultācijas.
Runājot par bērnu sērām, Vagals uzsver – bērni emocijas izjūt tikpat spēcīgi kā pieaugušie, taču viņiem nepieciešams citādāks skaidrojums un drošības sajūta: “Bērniem vienkārši vajag skaidru valodu un drošu pieaugušo.” Tieši šeit pieaugušie bieži pieļauj kļūdas, cenšoties bērnu pasargāt ar maigākiem apzīmējumiem vai nepateikt visu līdz galam. “Ja pasaka bērnam, ka tētis ir aizgājis, viņš cerēs, ka viņš atnāks atpakaļ,” uzsver Vagals, piebilstot, ka ar bērniem par nāvi jārunā godīgi un saprotami, nevis jāslēpjas aiz eifēmismiem.
“Visbīstamākais bērniem ir tieši viņu fantāzija šādos momentos,” saka Vagals. Psihologs skaidro, ka bērni tukšās vietas mēdz aizpildīt paši ar saviem skaidrojumiem, kas nereti ir vēl biedējošāki par realitāti. Neizrunātas sāpes bērniem var izpausties pavisam citos veidos – trauksmē, dusmās, koncentrēšanās grūtībās vai pat fiziskos simptomos. Kā iespējamos “sarkanos karogus” Vagals min bailes no tumsas, problēmas skolā, attiecību grūtības un psihosomatiskus simptomus.
Sērošanas process nenotiek lineāri un katrs cilvēks zaudējumu piedzīvo citādi. Lai gan bieži tiek runāts par tādām sērošanas stadijām kā noliegums, dusmas, dziļas skumjas un pieņemšana, realitātē cilvēki starp šīm emocijām nepārtraukti svārstās. “Mums ir katram savi kalni un lejas, kur mēs dodamies,” saka psihologs, uzsverot, ka nav viena pareizā veida, kā sērot, un mēģinājumi cilvēkam pateikt, kā viņam “vajadzētu justies”, bieži rada tikai vēl lielāku spriedzi.
Plaši tiek runāts arī par sabiedrības attieksmi pret sērām un nāvi. Vagals atzīst, ka cilvēki bieži baidās tuvoties sērojošajiem, jo nezina, ko teikt: “Nāve ir visprimitīvākās bailes – bailes no nezināmā.” Tajā pašā laikā psihologs uzsver – daudz svarīgāk par pareizajiem vārdiem ir pati klātbūtne: “Jebkāda veida kontakts ir labs kontakts ar cilvēku, kurš sēro.” Viņaprāt, lielākā kļūda ir atstāt cilvēku vienatnē ar viņa sāpēm, domājot, ka netraucēšana būs palīdzība.
Īpašu uzmanību psihologs pievērš arī emociju apspiešanai, kas sabiedrībā joprojām bieži tiek uztverta kā spēka pazīme. “Raudāšana ir nepieciešama, tā ir palīdzoša,” uzsver Vagals. Viņš stāsta, ka cilvēki bieži cenšas asaras apturēt vai “salabot” otra cilvēka skumjas, lai ātrāk atgrieztos ikdienā, taču sērošanas process prasa laiku. Vagals uzsver, ka daudz svarīgāk par steidzīgu mierināšanu ir vienkārši būt blakus un ļaut emocijām eksistēt.
Noslēgumā psihologs aicina nepalikt vieniem ar zaudējuma smagumu un nebaidīties lūgt palīdzību – gan tuviniekiem, gan speciālistiem. “Tieši tas pirmais solis ir visgrūtākais – izrauties no tās čaulas,” viņš saka, atgādinot, ka sēras nav ceļš, kas jāiziet vienatnē: “Vienam var būt grūti – kādu brīdi ir nepieciešams, lai kāds palīdz panest to smago somu.” Un, kā uzsver Vagals, “dalīta bēda ir pusbēda.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Noturības kodols” saturu atbild AS “Radio SWH”.
