Vai kino var glābt pasauli? Pirmajā brīdī šāds jautājums var izklausīties pārspīlēts, tomēr kino jau sen nav tikai izklaide. Filmas ietekmē to, kā cilvēki uztver pasauli, kādus stāstus atceras un kādus jautājumus sāk pamanīt arī savā ikdienā.
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” par kino un vides tēmu mijiedarbību stāsta kino kritiķe Dārta Ceriņa. Sarunā viņa skaidro, kā filmas var ietekmēt sabiedrības domāšanu par klimatu, kāpēc dabas un vides tēmas ekrānā kļūst arvien redzamākas un ko nozīmē filmu veidot zaļāk arī pašā ražošanas procesā.
Kino pats par sevi neaizstāj rīcību, taču tas var kļūt par pirmo soli. Pēc filmas cilvēks var sākt citādi domāt par pārtiku, transportu, patēriņu, dabu vai atkritumiem. Tieši tāpēc saruna par kino ir arī saruna par to, kā klimata un vides jautājumi nonāk cilvēka ikdienas izvēlēs.
Šī tēma ir būtiska ne tikai kultūras, bet arī klimata un vides kontekstā. Kino var palīdzēt ieraudzīt procesus, kas ikdienā šķiet tāli vai abstrakti: klimata pārmaiņas, pārtikas apriti, dzīvnieku un dabas pasauli, piesārņojumu vai cilvēka darbības sekas. Savukārt pats filmēšanas process atgādina, ka arī radošajās nozarēs katrai izvēlei ir ietekme: kā pārvietojas komanda, ko ražo no jauna, ko izmanto atkārtoti un cik daudz resursu tiek patērēts.
Kino ietekmē stāstus, vērtības un priekšstatus
Dārta Ceriņa sarunā atgādina, ka kino vēsturiski bijis ļoti spēcīgs instruments ideju un vērtību nodošanai. Jau kino pirmsākumos bija skaidrs, ka šī mākslas forma spēj sasniegt plašu auditoriju un atkārtot noteiktus stāstus, pārliecības un priekšstatus.
Viņasprāt, arī šodien kino turpina ietekmēt to, kā cilvēki domā par pasauli. Tas attiecas arī uz vides un klimata jautājumiem. Filmas var palīdzēt skatītājam saprast, vai klimata krīze šķiet svarīga, vai tā attiecas uz viņu pašu, vai arī tā paliek kā tāls stāsts par “kādu citu”.
Dabas kataklizmas, pasaules gala scenāriji un dokumentālie darbi par vidi dažādos laikos ir palīdzējuši iztēloties, kas var notikt, ja cilvēks neņem vērā apkārtējās pasaules signālus. Ceriņa norāda, ka pasaules gala un katastrofu motīvi kino bijuši klātesoši jau sen. Aukstā kara laikā bieži tika iztēlota iznīcība, kas saistīta ar kodolieročiem vai citplanētiešu draudiem. Vēlāk arvien biežāk parādījās stāsti, kuros pati planēta, dabas spēki vai klimata pārmaiņu tēmas kļūst par centrālo apdraudējumu.
Šādos stāstos kino darbojas kā sava veida kolektīvās iztēles spogulis. Tas parāda, no kā sabiedrība baidās, kādas krīzes tā mēģina saprast un kādus risinājumus iztēlojas. Tāpēc kino nav jāuztver tikai kā māksla, kas komentē jau notikušo. Tas var ietekmēt arī to, kā sabiedrība sāk runāt par nākotni, riskiem un savu atbildību.
Dabas dokumentālais kino kļūst pieejamāks
Līdzās katastrofu filmām arvien nozīmīgāka kļūst arī dokumentālā kino loma. Ceriņa īpaši izceļ straumēšanas platformu nozīmi, jo tās padarījušas dabas un vides tēmas daudz pieejamākas plašai auditorijai.
Ja agrāk daļa dabas dokumentālo filmu bija skatāma šaurākos televīzijas kanālos vai konkrētos reģionos, šobrīd tās iespējams skatīties dažādās pasaules malās, vairākās valodās un dažādās platformās. Tas palīdz cilvēkiem vieglāk nonākt līdz saturam par dzīvniekiem, pārtikas apriti, okeāniem, gaļas industriju vai citām ar vidi saistītām tēmām.
Sarunā tiek pieminēts Deivids Atenboro, kura darbi daudziem skatītājiem kļuvuši par vienu no pazīstamākajiem veidiem, kā tuvplānā ieraudzīt dzīvo dabu. Šādi populārzinātniski darbi var būt gan izklaidējoši, gan izglītojoši. Tie ļauj skatītājam nevis tikai saņemt sausas zināšanas, bet piedzīvot dabu emocionāli un vizuāli.
Ceriņa uzsver arī filmu un seriālu nozīmi izglītībā. Viņasprāt, kino var izmantot skolās, pamatskolās, vidusskolās un augstskolās kā filmpratības un tematu izziņas materiālu. Tas nozīmē, ka filmas var palīdzēt runāt par sarežģītiem jautājumiem saprotamākā, vizuālā un cilvēkiem tuvākā formā.
Arī Latvijas kino šajā sarunā parādās kā nozīmīgs piemērs. Ceriņa min Lailas Pakalniņas filmu “Putnubiedēkļi”, kurā uzmanība pievērsta tam, kā Rīgas lidostas teritorijā satiekas cilvēka organizētā vide, dzīvnieki un dabas kontroles speciālisti. Tiek pieminēta arī filma “Leiputrija”, kā arī Uģa Oltes “Upurga”, kur daba parādās trauksmainā un mistiskā spēka veidolā.
Zaļāks kino sākas ar filmēšanas procesu
Raidījuma otrajā daļā saruna pievēršas ne tikai tam, par ko filmas stāsta, bet arī tam, kā tās top. Jo arī filmēšana pati par sevi rada ietekmi uz vidi: komandas pārvietojas, tiek būvētas dekorācijas, izmantots transports, ēdināšana, drukas materiāli, kostīmi un dažādi resursi.
Ceriņa skaidro, ka zaļākam kino ir vairāki līmeņi. Viens ir publiski finansēta kino prasības un vadlīnijas, kurās arvien vairāk tiek aktualizēts jautājums par filmas “zaļo pēdu” – kādu ietekmi filmēšanas process atstāj uz vidi un konkrētajām filmēšanas vietām.
Otrs līmenis ir filmu sertifikācija, kad darbs top pēc konkrētiem principiem, kas paredz mazināt ietekmi uz klimatu un vidi. Raidījumā kā piemērs tiek pieminēta spēlfilma “Jelgava 94”, kas saistīta ar zaļā kino sertifikācijas pieredzi Latvijā.
Zaļāka filmēšana praksē nozīmē ļoti ikdienišķas izvēles: komandai mazāk lidot, vairāk izmantot kopīgu vai sabiedrisko transportu, nelietot vienreizlietojamus traukus, nākt ar savām krūzēm, nepirkt un neražot dekorācijas no jauna, bet pielāgot jau esošus priekšmetus, kostīmus un filmēšanas vietas.
Šādas izvēles palīdz samazināt lieku resursu patēriņu un vienlaikus bieži vien ļauj arī ietaupīt. Ceriņa norāda, ka Latvijas kino vide dažos aspektos jau ir salīdzinoši pateicīga zaļākām praksēm. Latvijā kino bieži top reālās filmēšanas vietās: interjeros, pilīs, privātmājās, daudzdzīvokļu namos un citās esošās vidēs. Tas atšķiras no lielām studiju sistēmām, kur daudz kas tiek ražots no jauna filmēšanas paviljonos.
Šāda pieeja nav automātiski ideāla, tomēr tā parāda, ka resursu taupīšana un radošums var iet roku rokā. Ja filmēšanā iespējams izmantot esošas vietas, esošus priekšmetus un atkārtoti pielāgot dekorācijas vai kostīmus, mazāk lietu jāražo tikai vienai konkrētai vajadzībai.
Festivāli, drukas materiāli un ceļošana
Runājot par kino industrijas ietekmi, Ceriņa īpaši izceļ arī festivālus. Lieli Eiropas kino festivāli piesaista desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri ierodas uz vairākām dienām. Tas nozīmē ceļošanu, lidojumus, transportu, viesnīcas, materiālus un citus resursus.
Viņa min, ka festivālu vidē tiek meklēti dažādi risinājumi, kā šo ietekmi mazināt vai kompensēt. Dažviet tiek aprēķināti ceļošanas izmeši, savukārt iegūtie līdzekļi var tikt novirzīti vietējai kino nozarei. Tajā pašā laikā arī paši festivāli maina savas ikdienas prakses.
Kā piemēru Ceriņa min atteikšanos no drukas materiāliem. Arī Rīgas Starptautiskais kino festivāls, kurā viņa strādā, arvien vairāk pāriet uz digitāliem risinājumiem. Vairs netiek drukāti lieli katalogi tādā apjomā, kā tas bija ierasts agrāk. Tas samazina papīra patēriņu, lai gan arī digitālajiem risinājumiem ir sava ietekme, jo informācija jāuzglabā serveros.
Šis piemērs labi parāda, ka zaļākas izvēles ne vienmēr ir vienkāršas un absolūtas. Tās bieži ir līdzsvara meklēšana starp to, ko iespējams samazināt, ko iespējams izmantot atkārtoti un kādus paradumus nozarē var mainīt jau tagad.
Kāpēc filmai būt “zaļai”?
Zaļā kino pieeja filmas veidotājiem var dot vairākus ieguvumus. Pirmais ir pašu veidotāju pārliecība un atbildība. Ja filmas komanda saprot, ka tās darbs ietekmē vidi un konkrēto apkaimi, tā var apzinātāk pieņemt lēmumus par transportu, resursiem un filmēšanas organizēšanu.
Otrais aspekts ir finansiāls. Dažkārt zaļākas prakses ļauj ietaupīt, piemēram, izmantojot esošus priekšmetus, vietas vai kostīmus, nevis visu ražojot no jauna. Trešais – iespēja piesaistīt finansējumu, jo dažos fondos arvien nozīmīgāks kļūst kritērijs, ka filma apzinās klimatneitralitātes nepieciešamību.
Ceturtais aspekts ir festivāli un izplatīšana. Pastāv festivāli, kas īpaši pievērš uzmanību videi un zaļākām kino praksēm. Lai gan tas nenozīmē, ka katrai zaļai filmai automātiski būs lielākas balvas vai plašāka auditorija, šī tēma kļūst arvien redzamāka.
Ceriņa uzskata, ka nākotnē vides un ekoloģijas jautājumiem kino vidē tiks pievērsta arvien lielāka uzmanība. Tas vairs nav tikai dažu aktīvistu jautājums, bet tēma, kas saistīta ar cilvēku dzīvi, labbūtību, veselību un nākotni.
Ko skatīties, ja gribas aizdomāties?
Raidījuma noslēgumā Ceriņa iesaka vairākus virzienus skatītājiem, kuri vēlas kino izmantot kā veidu, kā domāt par vidi un dabu. Viņai pašai tuvi ir Deivida Atenboro darbi, kas dažādās platformās ļauj tuvplānā ieraudzīt dzīvo dabu un tās daudzveidību.
No Latvijas kino viņa izceļ Lailas Pakalniņas filmas “Putnubiedēkļi” un “Leiputrija”, kā arī Uģa Oltes “Upurgu”. Šie darbi dažādos veidos pieskaras dabas, cilvēka un vides attiecībām – reizēm tieši, reizēm caur noskaņu, tēliem vai žanru.
Skatītājam tas var sākties pavisam vienkārši: izvēlēties filmu vai dokumentālo seriālu, kas palīdz labāk saprast vidi, pārrunāt to ģimenē vai skolā un pēc tam pajautāt sev, kā šī tēma attiecas uz paša ikdienu. Kino pasauli neizglābs viens pats, bet tas var palīdzēt ieraudzīt, kāpēc mūsu izvēlēm ir nozīme.
Tikpat svarīgi ir arī tas, kā kino top. Ja filmas un festivāli sāk domāt par transportu, dekorācijām, drukas materiāliem, atkārtotu izmantošanu un resursu patēriņu, kino nozare pati kļūst par piemēru tam, ka arī radošās industrijas var pārskatīt savus paradumus.
Tāpēc jautājums nav tikai par to, vai kino var glābt pasauli. Drīzāk – vai kino var palīdzēt mums skaidrāk ieraudzīt pasauli, kuru ir vērts saudzēt, un izvēles, ar kurām to iespējams darīt ikdienā.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
