Lietus šķiet viens no tīrākajiem ūdens avotiem – tas vienkārši nolīst no debesīm un aiztek prom. Taču pilsētā tā ceļš līdz kanalizācijai vai tuvākajai ūdenstilpei var būt daudz sarežģītāks. Tekot pāri jumtiem, ielām un stāvlaukumiem, ūdens savāc putekļus, smiltis, sāli, eļļas, riepu daļiņas un citu piesārņojumu.
Vienlaikus arvien intensīvākas lietusgāzes pārbauda arī pilsētu kanalizācijas sistēmu spēju tikt galā ar lielu ūdens daudzumu īsā laikā. Rezultāts ir pazīstams – applūdušas ielas, milzīgas peļķes un pārpildītas kanalizācijas akas.
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” par lietus ūdeņu apsaimniekošanu un iespējām izmantot dabā balstītus risinājumus stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta eksperte Inese Ozola.
Saruna parāda, ka daļu problēmu iespējams risināt ne tikai ar lielākām caurulēm un sarežģītu infrastruktūru. Dažkārt palīdz pavisam vienkāršas lietas, piemēram, reljefa maiņa, augi, caurlaidīgs segums vai neliels lietus dārzs.
Lietus pilsētā pa ceļam kļūst netīrāks
Daļa lietus ūdens pilsētā iesūcas zālājos, nonāk grāvjos vai ūdenstilpēs, taču ievērojams daudzums tiek novadīts kanalizācijas sistēmās.
Ozola skaidro, ka lietus ūdeņu sistēmas lielākoties ir nodalītas no sadzīves kanalizācijas, tomēr vecākās pilsētas daļās tās vietām ir savienotas.
Ja ļoti īsā laikā nolīst liels ūdens daudzums un infrastruktūra nespēj to uzņemt, var rasties pārplūdes. Šādās situācijās ūdens var nonākt apkārtējā vidē arī nepietiekami attīrīts.
Turklāt ūdens, kas kanalizācijā nonāk no ielas, vairs nav tikai lietus.
“Jumtu ūdeņi varbūt pat ir tie tīrākie,” norāda Ozola. Savukārt uz ielām lietus savāc dažādas daļiņas, smiltis, sāli un vielas, kas tur nonākušas no transporta un cilvēku ikdienas darbībām.
Tāpēc pilsētvidē lietus ūdeņu apsaimniekošana ir ne tikai jautājums par to, kā izvairīties no peļķēm. Svarīgi ir arī tas, kur šis ūdens nonāk un ko tas aiznes sev līdzi.
Arī automašīnas mazgāšana pagalmā atstāj pēdas
Pavisam ikdienišķs piemērs ir automašīnas mazgāšana pie privātmājas.
Uz automašīnas nav tikai putekļi. Ozola norāda, ka uz tās var būt eļļu un riepu nodiluma daļiņas, kuras mazgājot kopā ar ūdeni nonāk augsnē.
Ja tas notiek regulāri vai lielākos apjomos, piesārņojums var nonākt arī gruntsūdeņos un tālāk apkārtējā vidē.
Savukārt automazgātavās un citās vietās, kur šāda veida piesārņojuma risks ir paredzams, ir nepieciešamas speciālas ūdens savākšanas sistēmas.
Tas parāda vienkāršu atšķirību, ka ūdens, kas pēc mašīnas mazgāšanas pazūd zālienā, patiesībā nepazūd. Tas turpina savu ceļu caur augsni un ūdens apriti.
Vecā infrastruktūra sastopas ar jaunām lietusgāzēm
Vēl viens izaicinājums ir pilsētu kanalizācijas sistēmu vecums.
Ozola norāda, ka daļa Rīgas lietus ūdeņu infrastruktūras izbūvēta vēl padomju laikā vai pat agrāk. Tajā laikā sistēmas tika projektētas citiem nokrišņu apstākļiem.
Šodien īsā laikā var nolīt ļoti liels ūdens daudzums. Ja caurules un savākšanas sistēmas šādam apjomam nav paredzētas, ūdenim vienkārši nav kur palikt.
Tieši tā rodas situācijas, kad applūst zemākas ielas, veidojas lielas peļķes vai ūdens sāk plūst ārā no kanalizācijas akām.
Ozola to saista arī ar klimata pārmaiņu radītajiem izaicinājumiem – nokrišņu raksturs mainās, un pilsētu infrastruktūrai tam jāpielāgojas.
Tas nenozīmē, ka vienīgais risinājums ir izbūvēt arvien lielākas caurules. Arvien lielāka nozīme ir tam, lai daļu lietus ūdens vispār nenosūtītu kanalizācijā.
Lietus dārzs palīdz ūdeni paturēt tur, kur tas nolīst
Viens no šādiem risinājumiem ir lietus dārzs.
Ozola to raksturo kā dabisku zaļo sistēmu, kas uzņem lietus ūdeni, ļauj tam iesūkties, iztvaikot un noteiktos gadījumos palīdz arī to attīrīt.
Lietus dārzs nav obligāti sarežģīts vai dārgs projekts.
Tas var būt reljefa padziļinājums dārzā, kurā ūdens pēc stiprāka lietus uz laiku sakrājas. Tajā iespējams stādīt augus, kuri labi panes mitrus apstākļus. Tie izmanto daļu ūdens, bet pārējais pakāpeniski iesūcas augsnē vai iztvaiko.
Lielākos projektos iespējams veidot grāvjus, dīķus un citas sistēmas, kurās tiek iesaistīta plašāka teritorija.
Galvenais princips ir viens – necensties visu lietus ūdeni pēc iespējas ātrāk aizsūtīt kanalizācijā, bet daļu no tā paturēt un apsaimniekot turpat uz vietas.
Tas vienlaikus atslogo kanalizācijas sistēmu un palīdz samazināt applūšanas risku.
Arī savā dārzā var sākt bez lieliem ieguldījumiem
Privātmājas īpašniekam lietus ūdeņu apsaimniekošanai nav obligāti nepieciešams liels projekts vai ainavu arhitekts.
Ozola iesaka vispirms vienkārši pavērot savu teritoriju stiprāka lietus laikā.
Kur ūdens sakrājas? Kur tas aizplūst? No kurienes tas nāk? Vai konkrētajā vietā peļķe veidojas regulāri?
Ja dārzā jau ir zemāka vieta, iespējams to nevis pilnībā aizbērt, bet pielāgot ūdens uzkrāšanai, piemēram, padziļināt, samazināt tās platību vai iestādīt mitrumu mīlošus augus.
Ja ūdens nāk no jumta, notekcauruli var novirzīt nevis uz bruģi vai kanalizāciju, bet uz vietu dārzā, kur ūdens var uzsūkties.
Savukārt, plānojot stāvlaukumu vai citu segumu, vērts padomāt, vai tam obligāti jābūt pilnībā necaurlaidīgam asfaltam.
Caurlaidīgāks bruģis ar spraugām vai zaļiem laukumiem ļauj daļai ūdens nonākt augsnē turpat uz vietas.
Augi var palīdzēt ne tikai uzņemt ūdeni
Zaļās infrastruktūras priekšrocība ir tā, ka augi nav tikai dekorācija.
Ozola stāsta, ka piemērotos apstākļos augi var uzņemt ne tikai ūdeni, bet arī daļu tajā esošo vielu. Savukārt lēnāka ūdens plūsma ļauj cietajām daļiņām nosēsties.
Viens no piemēriem Rīgā ir Šmerļupītes projekts.
Atsevišķā upītes posmā mainīts tās tecējums un radīti apstākļi, lai ūdens plūstu dabiskāk un lēnāk. Vietām upīte paplašināta, citviet mainīta straume, savukārt augi palīdz ūdens sistēmai funkcionēt dabiskāk.
Ozola stāsta, ka ūdens kvalitāte tiek uzraudzīta gan pirms, gan pēc šī posma. Jau pašlaik iespējams redzēt, ka, ūdenim plūstot cauri mierīgākai un ar augiem papildinātai videi, daļa suspendēto daļiņu nosēžas un tālāk tas aizplūst tīrāks.
Daba var kļūt par pilsētas infrastruktūras daļu
Lietus dārzi un līdzīgi risinājumi nav tikai privātmāju jautājums.
Rīgā dažādas lietus ūdens apsaimniekošanas pieejas iespējams redzēt arī publiskajā telpā. Ozola min teritoriju pie psihiatrijas un narkoloģijas veselības aprūpes iestādes Tvaika ielā, kur ap stāvlaukumu izveidoti apstādījumi un reljefa padziļinājumi, kuros ūdens var uzkrāties un pakāpeniski iesūkties.
Arī Skanstes teritorijā izbūvēti dīķi, grāvji un citas sistēmas, kas palīdz regulēt ūdens daudzumu.
Savukārt Cēsīs un Valmierā tiek plānoti vai attīstīti līdzīgi risinājumi.
Šāda pieeja bieži tiek saukta par zili zaļo infrastruktūru – “zilais” apzīmē ūdeni, bet “zaļais” augus un apstādījumus.
Tās priekšrocība ir tā, ka viena teritorija var pildīt vairākas funkcijas vienlaikus: uzņemt lietus ūdeni, palīdzēt to attīrīt, samazināt slodzi kanalizācijai un vienlaikus kļūt par patīkamu parku vai atpūtas vietu.
Ne katra peļķe ir problēma, kas nekavējoties jāaizvada
Tradicionālā pieeja pilsētvidē ilgi bijusi vienkārša – ūdenim pēc iespējas ātrāk jānonāk notekā.
Taču tas nozīmē, ka stipras lietusgāzes laikā visi apkārtējie jumti, ietves, ceļi un stāvlaukumi vienlaikus novada milzīgu ūdens daudzumu vienā sistēmā.
Zaļā infrastruktūra piedāvā pretēju principu – daļu ūdens aizturēt.
Peļķe vai neliels padziļinājums, kur ūdens pēc lietus uz dažām stundām uzkrājas un pēc tam iesūcas, ne vienmēr ir problēma. Pareizi izveidota, šāda vieta var būt daļa no risinājuma.
Tas īpaši svarīgi kļūst, ja intensīvas lietusgāzes atkārtojas arvien biežāk un esošā infrastruktūra nespēj visu ūdeni uzreiz uzņemt.
Ko vari darīt savā īpašumā?
Paskaties, kur ūdens krājas. Stiprāka lietus laikā pavēro, no kurienes ūdens nāk un kur tas paliek.
Padomā, vai ūdens tiešām jāaizvada prom. Iespējams, zemāko vietu var izmantot kā nelielu lietus dārzu, kur ūdens pakāpeniski iesūcas.
Izmanto augus. Vietās, kur regulāri ir vairāk mitruma, iespējams izvēlēties augus, kuri šādus apstākļus panes un palīdz izmantot daļu ūdens.
Pārdomā jumta notekcaurules. Ūdenim nav obligāti jātek uz bruģi vai kanalizāciju. To iespējams novirzīt uz dārzu vai savākt vēlākai izmantošanai, piemēram, augu laistīšanai.
Izvēlies caurlaidīgākas virsmas. Plānojot celiņu vai stāvlaukumu, vērts apsvērt segumu, kas ļauj vismaz daļai ūdens iesūkties zemē.
Dažreiz dažas šādas nelielas izmaiņas var būt pietiekamas, lai mazinātu ūdens uzkrāšanās problēmu.
Lietus ūdens nav tikai problēma
Lietus ūdeni nav obligāti jāuztver kā kaut ko, no kā pēc iespējas ātrāk jāatbrīvojas.
Pareizi apsaimniekots, tas var kļūt par resursu. To iespējams izmantot dārza laistīšanai, ļaut tam papildināt augsnes mitrumu vai ar apstādījumu palīdzību izveidot patīkamāku vidi.
Vienlaikus katrs litrs ūdens, kuru izdodas paturēt savā īpašumā un nenosūtīt uz kanalizāciju vienlaikus ar visu apkārtējo teritoriju, palīdz mazināt slodzi kopējai sistēmai.
Tāpēc pirmais solis var būt pavisam vienkāršs: nākamajā stiprajā lietū paskatīties pa logu vai iziet pagalmā un pavērot, kur patiesībā aizplūst ūdens no mūsu jumta, pagalma un ielas.
No šāda novērojuma var sākties gan neliels lietus dārzs, gan daudz pārdomātāka attieksme pret ūdeni, ko līdz šim vienkārši centāmies pēc iespējas ātrāk aizvadīt prom.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
