Latvijas makšķernieku izlase pasaules čempionātā spiningošanā no laivām Ungārijā izcīnījusi sudraba medaļas 15 valstu konkurencē. Lai gan treniņos zivis ķērās pārsteidzoši labi, sacensībās iepriekš izstrādātā taktika pēkšņi pārstāja darboties. Raidījumā “Zaļais stūris” izlases dalībnieki Aleksis Švarnovičs un Oto Marinaki atklāj, kā izdevās pielāgoties un kāpēc pat viens milimetrs varēja izšķirt loma ieskaitīšanu.
Komandas medaļa svarīgāka par individuālajiem panākumiem
Latviju čempionātā pārstāvēja trīs ekipāžas, un jau pirms došanās uz Ungāriju sportisti bija vienojušies par galveno mērķi – pēc iespējas augstāku komandas rezultātu. “Jau pirms pasaules čempionāta bija nolikts, ka primāri mums ir medaļas komandai, nevis individuāli. Ja kāds individuāli “paspīdēs” – jā, super, bet mēs ejam uz komandu,” skaidro Marinaki.
Sacensībās katrs loms varēja ietekmēt kopējo rezultātu, tāpēc sportisti centās izvairīties no liekiem riskiem.
“Mēs jau no pirmās sacensību minūtes viens otram kladzinājām, ka katra zivs būs medaļas vērta,” atceras Švarnovičs: “Un tā arī beigās bija.”
Cik ātri situācija varēja mainīties, apliecināja Ungārijas ekipāžas pieredze. Pēc veiksmīga sacensību sākuma tā pēdējā dienā piedzīvoja kritumu, jo iepriekš rezultatīvajā vietā zivis vairs neķērās. Latvijas izlase tikmēr spēja saglabāt stabilu sniegumu.
Sportistus pārsteidz neierasti lielais zivju daudzums
Ungārijā sportistus sagaidīja neparasti apstākļi. Ilgstoša sausuma dēļ divos no četriem ezeriem ūdens bija izsīcis, bet pārējos makšķerēšanu apgrūtināja zemūdens celmi. Savukārt upē zivju netrūka. “Zivju blīvums bija fenomenāls,” atceras Marinaki, atzīstot, ka neko tādu iepriekš nebija pieredzējis.
Par galveno mērķi kļuva Volgas zandarts. Sākotnēji latviešiem tā ķeršana neveicās tik labi kā vietējiem jauniešiem, kuri sportistu acu priekšā vienu pēc otra vilka ārā zivis. Tomēr aptuveni nedēļas laikā izdevās atrast piemērotākos mānekļus un to vadīšanas paņēmienu.
Treniņos zivis ķērās tik labi, ka sportisti varēja pārbaudīt dažādas metodes. Taču sacensību sākumā izrādījās, ka iepriekš veiksmīgā taktika vairs nedod gaidīto rezultātu.
Sacensībās ierastā taktika pēkšņi pārstāj darboties
Švarnovičam un Marinaki sacensību gaitā nācās mainīt pieeju. “Uz sacensībām atvada izslēdzās un sāka strādāt tikai džigs,” stāsta Marinaki.
Proti, iepriekš rezultatīvā makšķerēšana ar atvadas sistēmu vairs nedeva cerēto, tāpēc nācās pāriet uz džigošanu – mānekļa vadīšanu ar pacēlieniem un kritieniem pie grunts. Viņu ekipāža sākotnēji cerēja noķert 30–40 zivis, taču izdevās noķert tikai 15–20.
Priekšrocību deva Latvijā iegūtā pieredze sarežģītās makšķerēšanas vietās. Sportisti meklēja zivis starp akmeņiem un nogrimušiem kokiem, kur svarīgi bija precīzi izvēlēties metiena vietu.
Cik nozīmīga var būt katra detaļa, apliecināja arī kāds loms pēdējā sacensību dienā. Sportistiem izdevās noķert 39,9 centimetrus garu zandartu, taču ieskaites minimālais izmērs bija 40 centimetri.
“Reāli milimetrs pietrūka līdz mēram. Un tev blakus tiesnesis stāv un skatās uz pirkstiem, un, lai kā es viņu stieptu, locītu vai ko, es viņu nevaru dabūt līdz četrdesmit. Viens milimetrs!” stāsta Marinaki.
Šis zandarts ieskaitē nenonāca, taču Latvijas izlases kopējais sniegums bija pietiekams, lai Ungārijā izcīnītu pasaules čempionāta sudrabu.
