Reiz Jēkabs Rēdlihs naski pierādīja sevi kā hokeja komandas Rīgas “Dinamo” spēlētājs un Latvijas izlases hokejists, bet tagad viņš ir treneris, sporta skolotājs, spējraisis un iedvesmotājs citiem. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” bijušais hokejists atminas laiku, kad pamatīgi izdedzis, taču pievērsies pilnīgi kam jaunam, kas tagad ir viņa misija – padarīt cilvēkus foršākus.
“Ja kādam vajag atraisīties vai ieraisīties, vai apraisīties, dodiet ziņu,” par jauno kouča latviskojumu – spējraisis smejas Rēdlihs. Tomēr stāsts, kā viņš pats pievērsies citu cilvēku iedvesmošanai, ir gana interesants. Vēl spēlējot Rīgas “Dinamo” komandā, hokejists pats sev “uzbūvējis” stāstu, sākot baidīties pieļaut kādu kļūdu. “Savās bailēs arī līdz galam neatraisījos un sadegu,” stāsta Rēdlihs.
“Kad es beidzu hoķīti, domāju, ka viss (ir – aut.) baigi forši – es sāku darīt jaunas lietas, trenēju, bija iespēja vadīt halli (paldies arī par to), bet zini kā – kritika jau vienmēr ir mums apkārt, es nespēju ar to sadīlot, saprast,” viņš turpina. Izdegšanas brīdī Rēdlihs gulējis mājās ar kovida un autoimūno saslimšanu, veģetatīvo distoniju, tāpat arī bijis lielā pārslodzē. “Visi četri iekšā – blenderī iekšā, un kā es visu laiku smejos, – bučas, čau, paldies, ka atnācāt,” savās tā brīža sajūtās dalās bijušais hokejists.
Podkāstu iedvesmots, Rēdlihs vēlējies saprast, kas lācītim vēderā, tāpēc izgājis kouča jeb spējraiša kursus. “Beidzu ar to, ka es braukāju apkārt pa firmām, pa iestādēm, pa skolām, pie bērniem – visi, kam nav slinkums, vai kuri grib dzirdēt manu dzīvesstāstu, kā es salieku savu emocionālo veselību ar hoķīti kopā. Tad tāds skatījums uz dzīvi no varbūt cita rakursa, ar savu dzīves piesitieniņu – tautai patīk,” viņš atzīst, “Tā ir mana dzīves mazā misija – padarīt mūs visus nedaudz foršākus.”
Var šķist, ka tie cilvēki, kuri ir aiz radio mikrofona vai televīzijas ekrāna priekšā, nesaskaras ar dzīves sarežģījumiem – viņiem viss ir kārtībā. “Mēs neviens ne ar ko neatšķiramies. Tas, kas ir ekrāna vienā pusē vai mikrofona vienā pusē, un kas ir, kā saka, radio aparāta otrā pusē, mēs no vienas puses esam pilnīgi vienādi – katram tas dzīvesceļš ir savādāks, bet tie pārdzīvojumi, piedzīvojumi un izvēles mums ir daudz kur vienādas. Jautājums – ko tu ar to visu dari?” retoriski vaicā Rēdlihs.
Vairāk klausies raidījuma “Ar dziesmu par dzīvi” ierakstā:
