Ziņas par klimata pārmaiņām, karstuma viļņiem, ledāju kušanu, mežu ugunsgrēkiem vai sugu izzušanu daudziem cilvēkiem nerada tikai īslaicīgu satraukumu. Tās var atstāt arī dziļāku emocionālu nospiedumu, jo runa ir par vidi, kurā dzīvojam paši, mūsu bērni un nākamās paaudzes.
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” par to, kā sliktas ziņas par klimatu un vidi ietekmē cilvēka psiholoģisko pašsajūtu, stāsta klīniskā psiholoģe un zinātņu doktore psiholoģijā Marija Ābeltiņa. Sarunā viņa skaidro, kāpēc rodas klimata trauksme, eko skumjas un vēlme no šādām ziņām norobežoties, kā arī to, kā rūpes par vidi var pārvērst jēgpilnā rīcībā.
Šī tēma ir būtiska arī tāpēc, ka klimata un vides jautājumi nav tikai zinātnes vai politikas jautājumi. Tie skar cilvēka ikdienu, izvēles un emocionālo noturību. Lai cilvēks spētu mainīt paradumus klimatam draudzīgākā virzienā, viņam vispirms jāsaprot, kas notiek ar viņu pašu, kad informācijas kļūst pārāk daudz.
Ja satraukums pārvēršas bezspēcībā vai noliegumā, cilvēks var attālināties no rīcības. Savukārt, ja emocijas tiek atpazītas un saprastas, tās var kļūt par pamatu praktiskām izvēlēm – no patēriņa samazināšanas līdz pārdomātākiem pārvietošanās un ēšanas paradumiem.
Kāpēc sliktas ziņas par klimatu mūs satrauc
Marija Ābeltiņa skaidro, ka cilvēka reakcija uz ziņām par vidi un klimatu ir saistīta ar apdraudējuma un neskaidrības sajūtu. Ja kaut ko uztveram kā potenciālu draudu, organisms un prāts mobilizējas. Var parādīties bailes, satraukums, dusmas vai aizkaitinājums.
Šāda reakcija nav kaut kas nepareizs. Tā ir dabiska stresa reakcija uz informāciju, ko cilvēks uztver kā būtisku un apdraudošu. Lai gan šīs emocijas nav patīkamas, tās ir saprotamas.
Raidījumā tiek skaidrots, ka klimata trauksme vairāk saistīta ar bažām par nākotni – kas vēl var notikt un kādā pasaulē dzīvosim tālāk. Savukārt eko skumjas vairāk attiecas uz to, kas jau ir zaudēts. Cilvēks var skumt par ainavu, mežu, kokiem vai vidi, kas mainās un vairs nav tāda, kādu viņš to atceras.
Ābeltiņa piemin arī solastaļģiju – sajūtu, kad cilvēks var skumt pēc mājām, pat neesot no tām prom. Tā var rasties tad, ja pazīstamā vide mainās tik ļoti, ka cilvēks to vairs neatpazīst. Piemēram, vieta, kas agrāk bija zaļa un dzīva, tiek izpostīta, izcirsta vai aizbūvēta.
Šīs emocijas rāda, ka cilvēkam ir attiecības ar dabu. Daba daudziem ir vieta, kur atpūsties, atjaunot spēkus un justies mierīgāk. Ja cilvēks jūt, ka šo vidi var zaudēt, ir saprotami, ka rodas skumjas vai satraukums.
Noliegums var arī būt aizsardzība
Sarunā tiek runāts arī par to, kāpēc daļa cilvēku klimata un vides jautājumus noliedz vai nevēlas par tiem domāt. Ābeltiņa skaidro, ka noliegšana vai norobežošanās reizēm var būt psiholoģisks aizsardzības mehānisms.
Klimata pārmaiņas ir liela, sarežģīta un globāla problēma. Vienam cilvēkam var šķist, ka viņš neko būtisku nespēj ietekmēt. Saskare ar tik lielu problēmu var būt biedējoša, jo rodas sajūta, ka kaut kas būtu jādara, bet nav skaidrs, ar ko sākt.
Tieši tāpēc daļai cilvēku vieglāk ir pateikt, ka tas uz viņiem neattiecas, ka problēma ir pārspīlēta vai ka viss pats no sevis sakārtosies. Tas nenozīmē, ka cilvēkiem nerūp vide. Reizēm tas nozīmē, ka rūpes ir tik lielas, ka ar tām grūti tikt galā.
Psiholoģe norāda arī uz paaudžu atšķirībām. Jaunākās paaudzes aug laikā, kad klimata un vides jautājumi jau ir daļa no informatīvās telpas. Savukārt vecākas paaudzes lielu dzīves daļu pavadījušas citā realitātē, kur šie jautājumi nebija tik klātesoši. Tas var ietekmēt to, kā cilvēki uztver klimata pārmaiņas un vai tās pieņem kā daļu no savas dzīves realitātes.
Kā nepazust ziņu plūsmā
Daudzi cilvēki saka, ka vairs nelasa ziņas, jo tās ir pārāk smagas. Ābeltiņa skaidro, ka īslaicīga distancēšanās var būt veselīga, bet pilnīga un ilgstoša norobežošanās no informācijas ilgtermiņā nepalīdz.
Viņa iesaka domāt par trim lietām. Pirmkārt, ir svarīgi atzīt savas emocijas – saprast, ka es jūtos satraukts, bēdīgs, dusmīgs vai noguris. Šīs sajūtas nevajag uzreiz apspiest vai izlikties, ka to nav.
Otrkārt, ir vajadzīgas pauzes. Cilvēks drīkst ierobežot ziņu patēriņu, piemēram, brīvdienās nelasīt satraucošas ziņas vai vismaz apzināti samazināt informācijas daudzumu. Tajā pašā laikā ir svarīgi baudīt dabu, kas vēl ir pieejama, iet ārā, atpūsties un atjaunot spēkus.
Treškārt, nozīme ir rīcībai. Ja cilvēks tikai satraucas, bet neko nedara, sajūta var kļūt nomācoša. Savukārt jēgpilna darbība palīdz atgūt sajūtu, ka ir iespējams kaut ko ietekmēt.
Taču arī rīcībā svarīgi izvairīties no galējībām. Ja cilvēks mēģina uzņemties atbildību par visu, iesaistīties visur un glābt visu pasauli viens pats, viņš var izdegt. Klimata un vides jautājumi ir pārāk lieli, lai viens cilvēks tos nestu viens pats.
Tāpēc nozīmīgi ir domubiedri un kopiena. Ja cilvēks redz, ka nav viens, un kopā ar citiem pamana arī mazus uzlabojumus, rīcība kļūst noturīgāka un emocionāli panesamāka.
No satraukuma līdz rīcībai: ar ko sākt ikdienā
Raidījumā izskan doma, ka rīcība var palīdzēt emocionāli. Tā nav vienīgā atbilde uz klimata trauksmi, bet tā ir svarīga daļa no risinājuma.
Ābeltiņa min vairākus virzienus, kas var būt nozīmīgi, piemēram, lidošanas samazināšanu, auto lietošanas samazināšanu, energoefektīvākus mājokļus un ēšanas paradumu maiņu, vairāk izvēloties augu valsts pārtiku. Viņa uzsver, ka nav obligāti uzreiz kļūt par vegānu vai atteikties no visa. Būtiska var būt arī pakāpeniska samazināšana.
Sarunā tiek pieminēta arī patēriņa mazināšana ikdienā, piemēram, pārtikas iegāde tik daudz, cik tiešām var apēst, nevis pirkšana ar domu, ka daļa beigās tiks izmesta. Arī gaļas patēriņu var samazināt pakāpeniski, nepadarot to par kategorisku “visu vai neko” izvēli.
Šķirošana, lai arī raidījumā netiek raksturota kā pati iedarbīgākā klimata rīcība, var būt labs sākumpunkts. Tā palīdz sākt domāt par saviem paradumiem un pamanīt, cik daudz resursu ikdienā tiek patērēts.
Svarīgi, lai izvēlētā rīcība būtu jēgpilna un cilvēkam paveicama. Ja pārmaiņas būs pārāk krasas, pastāv risks ātri nogurt un atmest ar roku. Ja tās būs pakāpeniskas un saprotamas, tās var kļūt par daļu no ikdienas.
Šādā skatījumā klimatam draudzīga rīcība nav tikai lielu politisku lēmumu jautājums. Tā var sākties ar konkrētu ikdienas izvēli, kuru cilvēks saprot un spēj noturēt ilgtermiņā.
Daba palīdz atjaunot spēkus
Sarunā Ābeltiņa uzsver arī saikni starp dabu un mentālo veselību. Daba cilvēkam palīdz atgūties, atjaunot emocionālos resursus un justies labāk. Tāpēc rūpes par vidi un rūpes par sevi nav divas atsevišķas tēmas.
Došanās dabā var būt veids, kā uz brīdi izkāpt no satraucošās informācijas plūsmas un atgādināt sev, kāpēc par vidi vispār ir vērts rūpēties. Tā nav bēgšana no problēmas, ja vien cilvēks pēc tam spēj atgriezties pie dzīves un rīcības.
Psiholoģe arī uzsver, ka klimata trauksmi un eko skumjas nevajadzētu uzreiz patoloģizēt. Ja cilvēks turpina dzīvot, strādāt un funkcionēt, bet vienlaikus jūt satraukumu par vidi, tas nenozīmē, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Tieši otrādi – šīs emocijas var mudināt rīkoties.
Palīdzība jāmeklē tad, ja satraukums vai skumjas pārņem visu dzīvi, cilvēks vairs nespēj funkcionēt, iziet no mājām vai tikt galā ar ikdienu. Tad var būt nepieciešams vērsties pie psihologa, psihoterapeita vai psihiatra.
Taču daudzos gadījumos pirmais solis ir pamanīt savas emocijas, meklēt uzticamu informāciju, atrast domubiedrus un izvēlēties vienu konkrētu rīcību, ko iespējams sākt jau tagad.
Klimata trauksme nav jāuztver kā vājums. Tā var būt signāls, ka cilvēkam nav vienalga. Jautājums ir, vai šo satraukumu izdodas pārvērst rūpēs, kopīgā rīcībā un ikdienas paradumos, kas palīdz mazināt cilvēka negatīvo ietekmi uz vidi.
Šādā skatījumā klimata trauksme nav tikai personiska emocija. Tā var kļūt par brīdi, kurā cilvēks sāk pārskatīt savus paradumus un meklēt veidus, kā samazināt savu ietekmi uz vidi. Svarīgi, lai šī rīcība būtu nevis perfekta, bet pietiekami konkrēta un ilgtermiņā noturīga.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
