Viens samaksā īri un komunālos rēķinus, otrs regulāri pērk pārtiku, saimniecības preces, bērna lietas vai barību mājdzīvniekam. Katram šķiet, ka viņš dara daudz. Katram varbūt pat šķiet, ka otrs to līdz galam nepamana. Tieši šādās ikdienas situācijās nauda var kļūt par spriedzes avotu, lai gan neviens neko sliktu nav gribējis.
Radio ētera personība Ieva Dzene rubrikā “Dzīvot gudrāk” atgādina, ka kopīgs mājsaimniecības budžets nav stāsts par vienu pareizo modeli visiem. Tas ir stāsts par skaidrību – kas mūsu dzīvē ir kopīgs, kā mēs to apmaksājam un cik katram paliek saviem personīgajiem tēriņiem.
Lai par naudu nebūtu jārunā tikai tad, kad jau sācies strīds, palīdz vienkāršs princips – sadalīt budžetu trīs daļās. Mūsu nauda, mana nauda un nauda nākotnei.
Vispirms saprotiet, cik patiesībā maksā kopīgā dzīve
Pirmais solis ir uzrakstīt visus kopīgos izdevumus. Ne tikai lielos maksājumus, piemēram, īri, kredītu vai komunālos rēķinus, bet arī tās ikdienas lietas, kas bieži pazūd fonā.
Kopīgie izdevumi var būt pārtika mājām, internets, transports, degviela, saimniecības preces, bērnu pulciņi, apdrošināšana, mājdzīvnieka izmaksas, kopīgi abonementi un regulāri sadzīves pirkumi. Katrs no tiem atsevišķi var nešķist liels, bet mēneša beigās tie veido būtisku summu.
Bieži pārpratumi rodas tāpēc, ka viens cilvēks redz lielos rēķinus, bet otrs katru nedēļu samaksā par mazākām, taču ļoti nepieciešamām lietām. Ja šie tēriņi netiek kopīgi apskatīti, abiem var rasties sajūta, ka tieši viņš velk lielāko daļu.
“Mūsu” nauda ir ikdienas kopīgajiem izdevumiem
Pirmā budžeta daļa ir “mūsu” nauda. Tie ir līdzekļi mājsaimniecībai, piemēram, rēķiniem, pārtikai, mājoklim, bērnu vajadzībām, saimniecības precēm un citiem maksājumiem, kas uztur kopīgo ikdienu.
Te svarīgi vienoties, kas tieši jūsu ģimenē skaitās kopīgs izdevums. Par īri, komunālajiem maksājumiem un pārtiku mājām parasti jautājumu ir mazāk. Neskaidrības sākas pie citām lietām – kafija pa ceļam uz darbu, sporta zāle, telefona maksājums, apģērbs, draugu dzimšanas dienas, pusdienas ārpus mājas vai taksis.
Nav vienas pareizās atbildes. Vienam pārim kopīgs var būt gandrīz viss, citam tikai mājoklis, pārtika un bērnu vajadzības. Svarīgākais ir vienoties par savu modeli, nevis katru reizi minēt, vai konkrētais pirkums bija “mūsu” vai “mans”.
“Mana” nauda pasargā no sajūtas, ka par visu jāatskaitās
Otrā budžeta daļa ir personīgā nauda. Tā ir summa, ko katrs var tērēt pēc saviem ieskatiem bez paskaidrošanās un bez komentāriem.
Personīgā nauda var būt kafijai, grāmatām, hobijiem, kosmētikai, spēlēm, sportam, apģērbam vai vienkārši mazajiem ikdienas priekiem. Galvenais, lai abiem ir skaidrs, ka šī ir mana daļa, un par to nav jāatskaitās.
Tas palīdz kopīgajam budžetam nekļūt par kontroli. Ja katrs pirkums ir jākomentē, budžets ātri kļūst smags. Ja katram ir sava brīvā summa, kopīgā nauda var palikt praktiskām vajadzībām, bet personīgā izvēle netiek pārvērsta par strīdu.
“Nākotnei” ir nauda kopīgiem mērķiem
Trešā daļa ir nauda nākotnei. Tie ir kopīgie mērķi, kuri nav šodienas rēķini, bet arī nav tikai personīgi tēriņi.
Tas var būt atvaļinājums, remonts, jauna sadzīves tehnika, drošības spilvens, bērna vajadzības, auto vai lielāks ģimenes pirkums. Šī budžeta sadaļa ir svarīga, jo tā palīdz domāt ne tikai par to, kā apmaksāt mēnesi, bet arī par to, ko gribat sasniegt kopā.
Ja šīs naudas nav, lielāki pirkumi bieži parādās kā pēkšņs stress. Ja kaut neliela summa tiek atlikta regulāri, nākotnes izdevumi vairs nav tik nepatīkams pārsteigums.
Godīgi ne vienmēr nozīmē precīzi uz pusēm
Viena no biežākajām kļūdām kopīgā budžetā ir pieņēmums, ka taisnīgi vienmēr nozīmē visu dalīt uz pusēm. Ja abiem ienākumi ir līdzīgi, šāds modelis var strādāt ļoti labi. Taču, ja viens pelna būtiski vairāk, puse uz pusi ne vienmēr būs godīgākais risinājums.
Piemēram, ja kopīgie mēneša izdevumi ir 1600 eiro, viens cilvēks pelna 1800 eiro, bet otrs 1200 eiro, tad dalījums uz pusēm nozīmē 800 eiro katram. Pirmajam pēc kopīgajiem tēriņiem paliek 1000 eiro, bet otrajam tikai 400 eiro. Formāli viss ir vienādi, bet sajūta var nebūt taisnīga.
Proporcionālā modelī šos pašus 1600 eiro var dalīt pēc ienākumu attiecības. Ja viens nodrošina 60 procentus no kopējiem ienākumiem, bet otrs 40 procentus, tad viens iemaksā aptuveni 960 eiro, bet otrs 640 eiro. Abi piedalās, bet slogs tiek pielāgots iespējām.
Galvenais nav atrast matemātiski perfektu formulu. Galvenais ir panākt, lai neviens nejūtas izmantots, kontrolēts vai atstāts viens ar pārāk lielu nastu.
Kopīgs konts ir instruments, nevis obligāts noteikums
Praktiski kopīgos tēriņus var organizēt dažādi. Vieniem ērts būs kopīgs konts, kur algas dienā katrs ieskaita norunāto summu. No šī konta tiek maksāti rēķini, pārtika un citi mājsaimniecības izdevumi.
Citiem pietiks ar skaidru vienošanos, kurš par ko maksā. Piemēram, viens sedz mājokļa maksājumus, otrs pārtiku, bērnu vajadzības un ikdienas saimniecības lietas. Šāds modelis var strādāt, ja summas ir zināmas un abi jūtas līdzvērtīgi iesaistīti.
Svarīgākais ir pārskatāmība. Ja visu laiku jāmin, kurš ko samaksāja, budžets kļūst nogurdinošs. Ja sistēma ir vienkārša, tā palīdz dzīvot mierīgāk.
Neskaitiet katru sīkumu, bet pārskatiet lielās izmaiņas
Kopīgs budžets nedrīkst kļūt par nepārtrauktu atskaitīšanos. Ja katrs pirkums ir jādala, jārēķina un jāpamato, šāda sistēma ātri rada jaunu spriedzi.
Labāk vienoties par aptuvenu mēneša summu kopīgajām lietām un pārskatīt tikai lielākās izmaiņas. Ja pārtikas cenas pieaug, ja parādās jauns regulārs maksājums vai ja mainās ienākumi, to vajag pārrunāt. Taču nav nepieciešams katru mazo pirkumu pārvērst par budžeta sapulci.
Budžetam jāpalīdz dzīvot mierīgāk, nevis jāpadara ikdiena par nepārtrauktu taisnošanos.
Reizi mēnesī parunājiet, pirms sākas pārmetumi
Naudas sarunas vislabāk strādā tad, ja tās nenotiek tikai krīzes brīdī. Reizi mēnesī pietiek ar īsu, mierīgu sarunu par to, kas sanāca, kas bija par dārgu un kas jāieplāno nākamajā mēnesī.
Šai sarunai nav jābūt garai. Var sākt ar trim jautājumiem: vai kopīgajiem tēriņiem pietika, vai personīgā nauda bija pietiekama un vai tuvojas kāds lielāks izdevums?
Šāda saruna palīdz naudu neuztvert kā apsūdzību. Tā kļūst par praktisku kopdzīves jautājumu, nevis brīdi, kad viens otram pārmet, kur pazudusi nauda.
Trīs summas, kas parāda patieso situāciju
Ieva Dzene rubrikā piedāvā konkrētu uzdevumu tiem, kuri dzīvo kopā ar partneri vai ģimeni: uzrakstīt trīs summas.
Pirmā summa ir kopīgie mēneša izdevumi. Cik patiesībā maksā jūsu mājsaimniecība?
Otrā summa ir katra ieguldījums. Cik katrs ieliek kopīgajos tēriņos?
Trešā summa ir personīgā nauda. Cik katram paliek saviem tēriņiem pēc kopīgajiem maksājumiem?
Šīs trīs summas ātri parāda, vai sistēma ir līdzsvarā. Ja vienam pēc kopīgajiem maksājumiem paliek pietiekami daudz, bet otram gandrīz nekas, iespējams, sadalījumu vajag pārskatīt. Ja kopīgie izdevumi nav skaidri, ir vērts tos beidzot uzrakstīt. Ja personīgā nauda vispār nav paredzēta, varbūt tieši tāpēc rodas spriedze.
Kopīgs budžets nav kontrole. Tā ir vienošanās
Kopīga nauda nav tikai cipari. Tā ir arī uzticēšanās, robežas un spēja sarunāties bez pārmetumiem. Budžets nav domāts tam, lai viens cilvēks kontrolētu otru. Tas palīdz saprast, kā kopīgā dzīve tiek apmaksāta un kā abiem tajā justies drošāk.
Ja ir skaidrs, kas ir “mūsu”, kas ir “mans” un kam krājam nākotnei, naudas sarunas kļūst vieglākas. Mazāk jāmin, mazāk jātaisnojas un mazāk jāstrīdas par lietām, kuras varēja vienkārši izrunāt iepriekš.
Kopīgs budžets nav par to, lai visu saliktu vienā kontā vai katru tēriņu saskaņotu. Tas ir par vienošanos, kas ļauj kopā dzīvot mierīgāk.
“Dzīvot gudrāk” ir finanšu padomu radio rubriku un rakstu cikls, kurā Radio SWH ētera personības vienkārši un saprotami skaidro ikdienišķas finanšu situācijas, dalās pieredzē un sniedz praktiskus padomus gudrāku lēmumu pieņemšanai. Radio rubriku un rakstu ciklu “Dzīvot gudrāk” finansē Mediju atbalsta fonds. Par raidījuma saturu atbild AS “Radio SWH”.
