pirmdiena, 17. jūnijs
SākumsKultūraKāds ir ilgtspējīgs un iekļaujošs teātris?

Kāds ir ilgtspējīgs un iekļaujošs teātris?

Kāds ir mūsdienīgs teātris? Kā teātris un zinātne papildina viens otru? Par to Radio SWH ētera personība Ieva Siliņa izjautā Latvijas Universitātes doktoranti, ekoteātra pētnieci, teātra kritiķi un Spēlmaņu nakts žūrijas pārstāvi Kitiju Balcari un Latvijas Leļļu teātra galveno režisoru Edgaru Kaufeldu.

Kas teātra mākslā ir pētāms zinātniekiem?

Kitija Balcare: Tur arī virzieni ir ļoti daudz un dažādi. Aizvien vairāk ir šī līdzdalības pakāpe, ko mēs redzam arī pētniecībā, ne tikai iegremdēšanās kādā konkrētā ainavā vai vidē. Tas vairs nav platekrāna kino, bet jābūt gatavam, ka mēs aizvien vairāk tiekam iesaistīti, ja ejam uz teātri.

Kas notiek ar inovācijām un tehnoloģijām teātrī?

Kitija Balcare: Protams, aizvien biežāk parādās arī dažādi paņēmieni, kā strādāt ar ekrāniem, ar filmēšanu, ar mobilajām ierīcēm. Ir izrādes, kur mēs redzam digitālo suni uz skatuves. Te gan jāskatās, lai tas nav pašmērķīgi, bet lai tam tiešām ir sakabe ar pašas izrādes vēstījumu. Labs piemērs ir Nacionālā teātra izrāde “Maigā vara” Matīsa Kažas režijā. Līdz šim viņš bija zināms kā kino režisors un tagad debitē ar izrādi, kur ļoti mērķtiecīgi tiek izmantota video kamera, operatora darbs un arī ekrāni.

Ilgtspējīgam teātrim jābūt arī iekļaujošam. Ir cilvēki, kuriem ir īpašākas vajadzības. Vai teātris par to domā un ir kādi risinājumi?

Edgars Kaufelds: Mums ir mērķis veidot Leļļu teātri, lai tas ir pieejams pilnīgi visām vecuma grupām. Ir domāts arī par to, lai tas būtu pieejams cilvēkiem, kuriem ir, piemēram, redzes vai dzirdes traucējumi. Par to ir jāpadomā, jo arī šie cilvēki ir pelnījuši atnākt uz teātri. Eiropā jau ir piemēri, kur aktieris ierunā darbības, kas notiek uz skatuves, un cilvēki ar redzes problēmām var to austiņās klausīties. Skatītājiem ar dzirdes problēmām varētu būt titri, kur var lasīt līdzi.

Vai mūsu teātri ir pietiekoši iekļaujoši?

Kitija Balcare: Te ir jāskatās ne tikai uz to, ko Edgars minēja par cilvēkiem, kas nāk uz teātri un kādas ir iespējas skatītāju pusē. Bet arī otra puse, ko mēs redzam uz skatuves, kas ir tie cilvēki, kādas ir viņu lomas, cik tās ir stereotipiskas, cik tās ir atvērtas. Vai tiešām mēs spējam identificēties ar to, ko mēs redzam? Un vai katrs sabiedrības loceklis kādā brīdī sevi ierauga uz skatuves, bet ne karikatūras veidā?

Edgars Kaufelds: Mūsu sabiedrībai tas ir vēl tāds padomju laika mantojums, jo padomju laikos jau visus centās ļoti novienādot, padarīt par vienādiem. Mēs neredzējām aizsegā, kas patiesībā notiek, kas tika slēpts. Padomju laika literatūras mantojumā ir ļoti daudz kultivēti šie stereotipi, ka mammas mūžīgi krāso lūpas un tētis strādā ar traktoriem, bērnam ir jādara tā, puisis vienmēr ir palaidnis un meitene vienmēr ir tā pareizā. Diezgan jāpiedomā, lai mēs nevairojam šos stereotipus un līdz ar to arī sabiedrība ar laiku varētu veidoties daudz saprotošāka pret to, ka kāds varbūt ir atšķirīgāk domājošs, savādāks, īpatnējāks, un arī viņus saprast.

Vairāk klausies raidījuma “Prāts izglābs pasauli” ierakstā:

LĪDZĪGI RAKSTI

KOMENTĀRI

0 Komentāri
Inline Feedbacks
Rādīt visus komentārus

CITI LASA

Dziedātāja Māra Upmane-Holšteine mērķējusi kļūt par labāko Latvijas mūzikas žurnālisti

Grupas “Astro'n'out” soliste Māra Upmane-Holšteine reiz tikai sapņojusi kļūt par mūziķi. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” viņa pastāsta, kā sākumā vēlējusies kļūt par Latvijas...

POPULĀRĀKIE