Raidījumā “Pietura vecākiem” šoreiz “Centrs ZIN” vecāku izglītības treneri Inga Oliņa un Georgs Rubenis runā par tēmu – mūsu vajadzības, spējas un prasmes tās identificēt un saprast. Kā man pašam apzināties, kas ir tās lietas, kas man vajadzīgas, lai es varu justies labi? Un kā man kā vecākam iedrošināt arī bērnus runāt par savām vajadzībām?
Georgs Rubenis: Mums visiem nepieciešama un svarīga lieta ir vajadzību izpratne un saprašana par to, kas ir tās lietas, ko es vēlos, kas man būtu vajadzīgas un nepieciešams. Vecāku izglītības programmās mēs runājam par to, ka bieži vien mūsu iekšējo drošības un pārliecības sajūtu noēda tas, ka mēs nepiepildām savas vēlmes un vajadzības saistībā ar mūsu attiecībām, ar mūsu bērniem un ar tām lietām, kas notiek mājās. Vajadzību identificēšanai un izpratnei ir tāds brīnišķīgs vingrinājums ar vajadzību spaini, par kuru Inga var pastāstīt sīkāk.
Inga Oliņa: Šajā vingrinājumā savu vajadzību identificēšana rodas ar to, ka vecākiem ir jāklausās manis teiktās vajadzības un tad tās, kuras ir apmierinātas, viņi raksta iekšā spainī. Tās, kuras nav apmierinātas, viņa raksta ārpus spaiņa. Un, ja viņi neatceras, tad raksta uz roktura.
Lai klausītāji saprastu, par kādām vajadzībām mēs runājam, tad varu precizēt šīs vajadzības – empātija, daba, draudzība, veselīgs pieskāriens, drošība, atzinība, piederības sajūta, patiesība, sirsnība, iedrošinājums, pieķeršanās, ievērošana, smiekli, robežas un daudzi citi. Respektīvi, tās ir vajadzības, kuras nav saistītas ar materiālām vērtībām. Tās ir vispārcilvēciskas vajadzības, kuras man kā dzīvam cilvēkam, kā sociālai būtnei ir nepieciešams izjust.
Interesantais ir tas, ka tajā brīdī, kad vingrinājuma dalībnieki paskatās, kuras vajadzības vēl joprojām nav apmierinātas viņu pieaugušo dzīvē, bieži vien tās sakrīt ar tām, kas nav bijušas apmierinātas bērnībā. Tajā brīdī mēs arī pārrunājam ar vecākiem, piemēram, kā viņi domā, vai viņu vecākiem šīs vajadzības bija apmierinātas un vai viņi redz iespēju, kādā veidā viņi varētu šīs vajadzības apmierināt saviem bērniem. Nodrošināt bērniem to, ka es viņu ievēroju, pieņemu, regulāri iedrošinu kaut kam un paužu atzinību. Arī mūsu kā pieaugušo cilvēku dzīvē ir svarīgi, ka mani kāds labvēlīgi iedrošina vai pasaka atzinīgus vārdus par to, ko es daru, vai vienkārši par to, ka es esmu.
Georgs Rubenis: Viena no lietām, kas var rasties vajadzību neidentificēšanā vai vajadzību nepiepildīšanā ir iekšējas frustrācijas vai neapmierinātība un tas varētu būt viens no signāliem, ka vērts paskatīties, kas tad tur īsti ir.
Inga Oliņa: Citi cilvēki nav gaišreģi, tāpēc ir svarīgi piefiksēt savas vajadzības un tās arī skaļi pateikt, piemēram – tu zini, man gribētos, lai mēs biežāk darītu to un to vai man trūkst atzinības, vai man trūkst iedrošinājuma.
Man ir aizdomas, ka mēs laipnības un atzinīgus vārdus, komplimentus biežāk sakām saviem kolēģiem, biznesa partneriem un draugiem, nekā ģimenes locekļiem. Ģimenes ietvaros mēs tā kā drusciņ grēkojam, jo viņi jau tāpat zina.
