Atšķirīgi viedokļi par bērna audzināšanu ir dabiski, taču, ja mamma un tētis “velk katrs uz savu pusi”, tas var radīt apjukumu ne tikai viņiem, bet arī bērnam. Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kā atšķirīgi audzināšanas stili ietekmē bērna drošības sajūtu un kā vecāki var iemācīties palikt vienā komandā.
“Ja mamma saka vienu un tētis kaut ko pilnīgi citu, tas bērnam rada nesapratni,” skaidro Oliņa, “Šī nekonsekvence rada drošības sajūtas zudumu – bērns nespēj saprast, kur ir robežas un ko no viņa sagaida.” Viņa uzsver, ka visvairāk bērnu mulsina situācijas, kad noteikumi mājās nepārtraukti mainās – viens vecāks aizliedz, otrs atļauj. Tas rada sajūtu, ka pasauli nevar prognozēt, un līdz ar to arī zūd drošība.
Taču aiz šīm atšķirībām bieži slēpjas katra vecāka paša bērnības pieredze. Rubenis norāda, ka šādas situācijas ir normālas, jo cilvēki nāk no dažādām ģimenēm un vērtību sistēmām: “Mēs katrs nākam no citām ģimenēm un līdz ar to esam piedzīvojuši atšķirīgus audzināšanas stilus, kas atstāj iespaidu uz mūsu pašu vērtējumiem par to, kas ir “pareizi”.” Viņš atgādina, ka atšķirības pašas par sevi nav problēma – tās kļūst par šķērsli tad, ja vecāki kritizē viens otru bērna klātbūtnē.
“Mainīt viedokli ar frāzi “tu nepareizi audzini” ir bezjēdzīgi,” atzīst Oliņa, iesakot, nevis uzbrukt partnerim ar pārmetumiem, bet censties saprast, no kurienes šī pārliecība nākusi: “Ja mēs katru dienu sakām partnerim, ka viņš nemāk audzināt, mēs tikai palielinām plaisu, nevis atrodam risinājumu.” Šī frāze bieži pasaka vairāk par mūsu nogurumu, nevis par reālu vēlmi palīdzēt.
“Nekas nenotika, man arī neļāva nekur iet” vai “ja ļausi, izlutināsi” – tās ir tipiskas frāzes, kas bieži balstītas nevis zināšanās, bet bailēs, paskaidro Rubenis. Šādas vispārinātas pārliecības neļauj redzēt bērnu kā individuālu personību ar savām vajadzībām. Viņš iesaka pārdomāt šos uzskatus un, ja nepieciešams, meklēt profesionālu atbalstu, lai saprastu, no kurienes tie radušies.
“Pieņemt, ka tev var kaitināt bērna uzvedība, ir normāli,” saka Oliņa, “Svarīgi ir tas, kā mēs ar to tiekam galā – vai spējam ieklausīties viens otrā un saglabāt cieņu.” Empātija un pieņemšana ir audzināšanas pamats. Atšķirīgi viedokļi paši par sevi nav problēma – tie ir kā divi instrumenti, kas var skanēt saskaņā, ja tiek noregulēti vienā tonalitātē.
Jo galu galā audzināšana nav sacensība – tā ir kopīga mācīšanās kļūt par labākiem vecākiem. Kad mamma un tētis spēj sarunāties ar cieņu un atbalstīt viens otru, bērns jūtas drošs un saprot: viņa vecāki ir vienā komandā, pat ja reizēm domā atšķirīgi.
