Raidījumā “Zaļais stūris” viesojas Laura Liepiņa – makšķerniece un Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas (LMSF) viceprezidente, kura dalās pieredzē par sporta makšķerēšanu kā dzīvesveidu, jauniešu augošo interesi par copi un to, kāpēc sports pie ūdens nav domāts tikai čempioniem, bet ikvienam, kurš meklē jēgpilnu būšanu dabā.
Makšķerēšana nereti joprojām tiek mērīta pēc rezultāta – noķerto zivju skaita vai vietas sacensību tabulā. Liepiņa tam nepiekrīt un uzsver pašu procesu: “Makšķerēšana nav tikai loms.” Spēja būt pie ūdens, lasīt situāciju un pielāgoties ir tikpat svarīga kā tehnika vai inventārs. Tieši šī klātbūtne dabā, viņasprāt, veido pieredzi, kas paliek arī ārpus copes.
Savukārt sporta makšķerēšana ievieš citu dinamiku. Sacensības dod azartu, bet prasa arī lielu ieguldījumu. “Sacensības ir azarts – tās prasa ļoti daudz enerģijas, laika un treniņu procesa,” stāsta Liepiņa. Tajā pašā laikā pārmērīga koncentrēšanās uz rezultātu var mainīt attiecības ar pašu copi. “Kaut kādā brīdī var zust makšķerēšanas burvība,” viņa atzīst, uzsverot līdzsvara nozīmi starp ambīcijām un spēju izbaudīt procesu.
“Pludiņmakšķerēšana ir kā meditācija,” uzskata Liepiņa. Šī disciplīna prasa pacietību un mieru, ko ne vienmēr izdodas atrast straujajā ikdienas ritmā. Tieši tāpēc pludiņmakšķerēšana nav skaļa vai ātra – tā ļauj piedzīvot klusumu un koncentrēšanos, ko daudzi meklē, dodoties dabā.
Pretēji stereotipiem par jauniešiem un ekrāniem, Liepiņas pieredze rāda, ka interese par copi pieaug: “Ja paskatās, jaunieši ļoti daudz makšķerē.” Interese nereti rodas caur pulciņiem, sacensībām vai vienkāršu iespēju pamēģināt. Makšķerēšana, pēc viņas novērojumiem, ietekmē arī ikdienu ārpus ūdens: “Bērni, kas makšķerē, bieži ir mierīgāki, nosvērtāki un ieinteresētāki mācību procesā skolā.”
Federācijas loma šajā procesā nav tikai sacensību rīkošana. Liepiņa uzsver pieejamību un atvērtību. “Ja tev nav savs inventārs un nav iemaņu, vari sazināties ar federāciju,” viņa aicina. Makšķerēšana jauniešiem kļūst par vidi, kurā apgūst pacietību, atbildību un cieņu pret dabu. “Makšķerēšana ir tāda pozitīva atkarība,” atzīst Liepiņa.
Neizbēgami sarunā izskan arī tehnoloģiju jautājums. Mūsdienu ierīces ir kļuvušas pieejamas, taču tās pašas par sevi neko negarantē. “Daudziem laivās ir moderni ekrāni, bet viņi nemāk tos izmantot,” saka Liepiņa. Tehnoloģijas var palīdzēt, bet bez domāšanas un pieredzes tās kļūst tikai par dārgu fonu, kas neaizvieto izpratni par ūdeni un situāciju.
Kopumā saruna iezīmē – makšķerēšana nav tikai sports vai sacensības. Tā ir kopiena, prasme būt dabā un iespēja apstāties. “Makšķerēšana nāk tikai par labu,” rezumē Liepiņa. Iespējams, tieši tāpēc arvien vairāk jauniešu izvēlas rītu pie ūdens, kur svarīgākais nav rezultāts, bet sajūta, ka esi patiesi klātesošs.
