Kāpēc daudzi jaunieši izvēlas nerunāt, pat ja viņiem būtu ko pateikt? Nereti iemesls nav vienaldzība vai nevēlēšanās iesaistīties, bet sajūta, ka viņus tāpat nesadzirdēs. Par to, kāpēc sarunas starp jauniešiem un pieaugušajiem mēdz iestrēgt un kā tās padarīt jēgpilnākas, raidījumā “Rītdienas maršruts” diskutē “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis.
“Jaunieši dažkārt varbūt domā, ka nav jēgas teikt, jo mani tāpat nesapratīs. Un tad jaunietis klusē,” norāda Rubenis, uzsverot, ka sarunāšanās ar pieaugušajiem – vecākiem, skolotājiem vai darba devējiem – ir ļoti svarīga iemaņa gan skolā, gan darba vidē. Spēja formulēt savu domu un tikt sadzirdētam bieži vien nosaka, cik veiksmīgi izdodas atrisināt dažādas situācijas.
Tomēr sarunas bieži iestrēgst pavisam vienkārša iemesla dēļ. “Mēs nemākam klausīties,” atzīst Oliņa. Viņa skaidro, ka sarunās bieži vien uzdodam paviršus jautājumus, steidzamies dot padomus vai interpretēt otra teikto, pirms cilvēks vispār ir paspējis izstāstīt savu domu līdz galam.
Viņasprāt, svarīga sarunas daļa ir arī spēja izturēt klusumu. “Tā ir tā klausīšanās māksla, ka es spēju izturēt šo klusumu,” saka speciāliste. Ja cilvēks jūt, ka viņu nepārtrauc un viņam dod laiku formulēt savu domu, saruna kļūst daudz atklātāka – īpaši pusaudžiem, kuri nereti baidās, kā viņu teiktais tiks uztverts.
Taču problēma nereti rodas arī tāpēc, ka cilvēki sarunā gaida atšķirīgas lietas. “Dažreiz tas, ko es arī savās ģimenes attiecībās pamanu – man ne vienmēr vajag risinājumu,” atzīst Oliņa, “Es gribu vienkārši čīkstēt, un es gribu, lai tu visam manam čīkstumam piekrīti, jo tu esi manā pusē.” Citiem vārdiem sakot – dažkārt cilvēkam ir vajadzīgs tikai tas, lai viņu patiesi uzklausa.
Rubenis norāda, ka sarunas sākumā bieži palīdz pavisam vienkārša lieta – skaidri pateikt, ko cilvēks no sarunas sagaida. Vai tā ir vēlme vienkārši izrunāties, lūgt palīdzību vai kopā meklēt risinājumu. “Sarunas sākums ir tas, kas iedod noskaņu arī turpmākajai sarunai,” viņš skaidro, piebilstot, ka šāda pieeja palīdz izvairīties no liekiem pārpratumiem.
Vēl viens noderīgs instruments ir pārjautāšana. “Neviens nav kaut kāds gaišreģis, lai lasītu jūsu domas,” atgādina Oliņa. Ja sarunā rodas neskaidrības, ir vērts pārfrāzēt vai pārjautāt – vai es pareizi sapratu, ko tu domāji? Tas palīdz abām pusēm pārliecināties, ka sarunas laikā patiešām runā par vienu un to pašu.
Noslēgumā Rubenis uzsver – spēja sarunāties nav iedzimta īpašība, bet gan iemaņa, kuru iespējams attīstīt. “Sarunāšanās ir prasme, kuru mēs varam uztrenēt,” viņš saka. Jo vairāk cilvēki mācās klausīties un skaidri izteikt savas vajadzības, jo mazāka iespēja, ka sarunas beigsies ar klusumu, nevis savstarpēju saprašanos.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Rītdienas maršruts” saturu atbild AS “Radio SWH”.
