Sociālie tīkli, čati un komentāru sadaļas kļuvušas par vietu, kur strīdi uzliesmo dažu sekunžu laikā, bet sekas cilvēkos paliek vēl ilgi pēc tam. Raidījumā “Rītdienas maršruts” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis runā par digitālajiem konfliktiem, emociju kontroli un to, kāpēc internetā cilvēkiem bieži pazūd sociālās “bremzes”, kas klātienes sarunās palīdz savaldīties.
“Dažkārt internetā konflikts var sākties no viena teikuma,” saka Rubenis, raksturojot situācijas, kurās cilvēki ļoti ātri nonāk emocionāli sakāpinātās diskusijās. Viņš uzsver, ka pēc šādiem konfliktiem bieži paliek ne tikai dusmas, bet arī smagums, kauns, trauksme un pat bezmiegs. Rubenis atgādina – digitālā vide rada ilūziju, ka viss notiek kaut kur tālu un līdz galam nav īsts, lai gan emocionālās sekas cilvēks izjūt ļoti reāli.
Raidījumā īpaši tiek uzsvērts, ka interneta konflikti nav tikai jauniešu problēma. “Tur dažreiz nonāk arī pieauguši, veci cilvēki,” ironiski atzīst Oliņa. Viņa norāda, ka sociālajos tīklos arī pieaugušie bieži zaudē savaldību, īpaši diskusijās par politiku, vērtībām un sabiedrībā jūtīgiem jautājumiem: “Mums visbiežāk tā prefrontālā garoza ir jau nobriedusi, bet arī mēs tur nevaram savaldīties.”
Savukārt, runājot par komunikāciju internetā, speciāliste skaidro, ka agresija digitālajā vidē kļūst vieglāka tieši distances dēļ: “Komunikācija internetā bieži vien mums liekas ļoti distancēta. Man nav jāskatās šim cilvēkam acīs.” Pēc viņas domām, cilvēki internetā daudz ātrāk ļaujas impulsam pateikt ko asāku, jo neredz otra reakciju un nejūt klātbūtnes efektu, kas sarunās dzīvē bieži palīdz laikus apstāties. Tieši šī distances sajūta bieži rada efektu, kurā pat mierīgi cilvēki digitālajā vidē kļūst daudz agresīvāki nekā ikdienas dzīvē.
Raidījumā vairākkārt izskan doma par tā saukto “pauzes pogu” jeb spēju apzināti neieiet konfliktā brīdī, kad emocijas sit augstu vilni. Oliņa atzīst, ka arī pati reizēm uzraksta dusmīgu komentāru, taču pirms publicēšanas sev pajautā: “Vai es gribu atvērt šo Pandoras lādi?” Tieši šis mirklis starp impulsu un rīcību bieži izšķir, vai konflikts pāraugs ilgstošā emocionālā cīņā.
Savukārt Rubenis piebilst, ka sakāpinātās emocijās cilvēka domāšana kļūst ievērojami vājāka: “Kad emocijas mums pašiem ir augšā, tad mūsu kognitīvā domāšana ir lejā.” Tāpēc viens no vienkāršākajiem risinājumiem ir uz brīdi nolikt telefonu malā, iziet pastaigā vai dažas reizes dziļi ieelpot, pirms rakstīt atbildi. “Tā vietā, lai to rakstītu, parunājieties ar mākslīgo intelektu un ar viņu izrunājiet savu sāpi,” vēl vienā padomā dalās Oliņa.
Sarunaā abi pievērsās arī digitālās pēdas un kiberbulinga tēmai. Oliņa uzsver, ka internetā publicētais nepazūd un noteiktos gadījumos var radīt pat ļoti nopietnas sekas. Viņa atgādina, ka pazemošana internetā, nepatiesas informācijas vai attēlu publicēšana mūsdienās var novest arī līdz kriminālatbildībai. “Mūsdienās tas viss kaut kur paliek,” saka speciāliste, mudinot neaizmirst, ka arī šķietami nevainīgs joks vai ieraksts internetā var cilvēku vajāt vēl ilgi pēc publicēšanas.
Raidījuma noslēgumā Rubenis rezumē galveno domu – ne katrs strīds internetā ir pelnījis mūsu nervus, miegu un pašvērtību. Dažkārt lielākais spēks slēpjas nevis spējā uzvarēt diskusijā, bet spējā laikus aiziet. “Digitālā drosme nenozīmē pateikt pēdējo vārdu,” saka Rubenis: “Digitālā drosme ir spēja iziet no sarunas, kas tevi grauj, un pasargāt pašam sevi.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Rītdienas maršruts” saturu atbild AS “Radio SWH”.
