Šķiro atkritumus, centies nelietot lieku plastmasu, piedomā pie pirkumiem, bet tad ieraugi kādu, kurš dara vēl vairāk. Viens brauc uz darbu ar velosipēdu, cits atsakās no gaļas, vēl kāds nelido ar lidmašīnu. Un pēkšņi tas, ko dari pats, sāk šķist par maz.
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” šoreiz runā par jautājumu, kas daudziem var būt pazīstams: vai es daru pietiekami? Par savu pieredzi, videi draudzīgākām ikdienas izvēlēm, neveiksmēm un mēģinājumiem stāsta Radio SWH kolēģe, satura veidotāja un restorāna “Meat Daddy” saimniece Madara Kivkucāne.
Sarunā viņa vairākkārt uzsver, ka videi draudzīgāks dzīvesveids nav sacensība par to, kurš būs perfektāks. Būtiskāk ir atrast tādas izvēles, kuras cilvēks tiešām var ieviest savā ikdienā un noturēt ilgtermiņā.
Šis ir svarīgs skatpunkts arī klimata un vides kontekstā. Ja zaļāka dzīvošana tiek pasniegta kā “visu vai neko” izvēle, daļa cilvēku var ātri nogurt vai atmest ar roku. Savukārt mazi, bet regulāri paradumi palīdz cilvēkam praktiski iesaistīties klimata un vides ietekmes mazināšanā, negaidot ideālu brīdi vai perfektu risinājumu.
Atkritumu šķirošana, bioatkritumu kompostēšana, pārtikas plānošana, mazāks patēriņš, otrreizējā aprite vai pārdomātāka pārvietošanās nav tikai atsevišķi “zaļi” žesti. Tie ir ikdienas paradumi, kas palīdz mazināt cilvēka radīto slodzi videi un pamazām maina domāšanu par to, kā dzīvojam.
Zaļāka domāšana sākas ar ikdienas lēmumiem
Madara stāsta, ka nevar nosaukt vienu konkrētu dienu, kad sākusi domāt par savu izvēļu ietekmi uz vidi. Tomēr spilgtākais posms bijusi kļūšana par mammu un mājas būvēšana. Tieši tad ikdienā bija jāpieņem ļoti daudz lēmumu, un kļuva skaidrāk redzams, ka katrs no tiem atstāj nospiedumu.
Tas attiecas gan uz to, kā cilvēks pārvietojas, gan uz to, ko liek uz galda, ar ko mazgā drēbes un kādus sadzīves līdzekļus izmanto mājās. Madara uzsver, ka šīs izvēles ietekmē ne tikai paša dzīvi vai budžetu, bet arī plašāku vidi, kurā visiem kopā jādzīvo.
Bērna ienākšana ģimenē šo sajūtu tikai pastiprina. Viņa atzīst, ka vēlas, lai dēls iemācās vērtības nevis no vārdiem, bet no pieaugušo piemēra. Tāpēc ģimenē jau vairākus gadus šķiro atkritumus, tostarp arī bioatkritumus.
Tā kā ģimene dzīvo privātmājā, bioatkritumi nenonāk brūnajā konteinerā, bet kompostkaudzē. Vēlāk komposts tiek izmantots dārzā, rušinot puķes vai stādot tomātus. Lai bērnam šis process būtu saprotamāks un interesantāks, ģimenē komposta “zvēriņam” dots arī vārds BIPA. Bērns domā, kas tam garšo, kur tas dzīvo un kāpēc viņu nekad īsti nevar satikt.
Šis piemērs labi parāda, ka klimatam draudzīgākas izvēles nav jāpadara smagas vai moralizējošas. Tās var kļūt par ikdienas paradumu un pat ģimenes stāstu, kurā bērns saprot, ka pārtikas atliekas nav tikai atkritumi.
Pārtikas plānošana, saules paneļi un elektroauto
Viens no Madaras ģimenes ikdienas paradumiem ir pārtikas pirkumu plānošana reizi nedēļā. Tas nozīmē iepriekš pārdomāt ēdienkarti, aprēķināt nepieciešamo produktu daudzumu un saprast, cik daudz ģimene tiešām apēdīs.
Madara stāsta, ka šajā procesā palīdz gan pieredze, gan pat mākslīgais intelekts. Ja ģimenē ir piecgadnieks un aptuvenas zināšanas par to, ko visi ēd, tehnoloģijas var palīdzēt sarēķināt, kas nedēļai jānopērk. Šāda plānošana palīdz nepirkt lieku un samazina risku, ka pārtika beigās nonāk atkritumos.
Mājās ģimenei ir arī saules paneļi. Madara atzīst, ka tie palīdz sekot līdzi elektrības patēriņam un domāt, kad enerģiju labāk izmantot – laikā, kad paneļi ražo, vai tad, kad elektrība jāņem no tīkla. Tas nav tikai tehnisks jautājums, bet arī veids, kā cilvēks sāk pamanīt savu patēriņu un pieņemt pārdomātākus lēmumus.
Pārvietošanās ziņā dzīve laukos gan izslēdz dažas zaļākas izvēles. Madara labprāt brauktu uz darbu ar velosipēdu, bet viņas dzīvesvietas un ikdienas modeļa dēļ tas šobrīd nav reāli. Ģimenē tiek izmantots elektroauto, un sākotnējās bažas par to, kā ar to būs dzīvot, īpaši braucot tālākus gabalus, nav piepildījušās.
Viņa pat saka, ka elektroauto palīdz dzīvot nedaudz lēnāk. Ja brauciens jāplāno, ja uzlādes laikā jāpasēž divdesmit minūtes, šo laiku var izmantot sarunai ar ģimeni vai zvanam mammai. Tas parāda, ka klimatam draudzīgākas izvēles reizēm maina ne tikai patēriņu, bet arī ikdienas ritmu.
Ne viss izdodas, un tas ir normāli
Sarunā Madara neslēpj arī lietas, kas viņai nav iegājušās. Viena no tām ir kafija līdzi ņemamajā krūzē. Viņa ir mēģinājusi izmantot atkārtoti lietojamas krūzes, taču kafija no metāla krūzes viņai vienkārši negaršo. Keramikas krūzi var paņemt līdzi, bet tas ir neērti, tā var izlīt un radīt citas ķibeles.
Līdzīgs stāsts ir par ūdens pudeli. Madara gribētu, lai viņai vienmēr līdzi ir atkārtoti lietojama pudele, bet arī tur risinājums vēl nav atrasts. Metāla pudelei nevar redzēt cauri, stikla pudele ir smaga, plastmasas pudele ātri saskrāpējas un rada jautājumus par tīrību.
Šī atklātība ir svarīga, jo videi draudzīgs dzīvesveids bieži tiek rādīts kā glīts, sakārtots un vienmēr veiksmīgs. Taču realitātē daļa paradumu neiedzīvojas ar pirmo mēģinājumu. Tas nenozīmē, ka cilvēks neko nedara vai ka viņam jāatsakās no visa pārējā.
Tieši pretēji – Madaras pieredze rāda, ka ir vērts meklēt risinājumus, kas saskan ar paša dzīvi. Ja viens paradums neizdodas, var mēģināt citu. Svarīgi, lai videi draudzīgākas izvēles nekļūst par vainas sajūtas avotu, bet par virzienu, kurā pakāpeniski kustēties.
Restorānā ilgtspēja jāsalāgo ar drošību un izmaksām
Madara runā arī par uzņēmējdarbības pusi. Restorānā Meat Daddy videi draudzīgas izvēles ne vienmēr ir vienkārši ieviešamas, jo jādomā ne tikai par vidi, bet arī par klienta ērtību, pārtikas drošību, sanitārajām prasībām, iepakojumu, kvalitāti un izmaksām.
Kā maza ģimenes uzņēmuma saimniece viņa atzīst, ka katra investīcija ir rūpīgi jāpārdomā. Tomēr ir lietas, ar kurām uzņēmums lepojas. Viena no tām ir galdautu mazgāšana, nevis vienreizējo risinājumu izmantošana. Tas nav ērtākais ceļš, taču tas ir veids, kā mazināt vienreiz lietojamu lietu patēriņu.
Vēl viens piemērs ir izmantotās eļļas nodošana otrreizējai pārstrādei. Madara norāda, ka pārtikas apstrādes uzņēmumiem tas ir regulēts valsts līmenī, un tas padara šādu rīcību daudz vienkāršāku. Ja sistēma ir skaidra, uzņēmumam ir vieglāk rīkoties pareizi.
Sarežģītāk ir ar izbraukuma tirdzniecību un pasākumiem. Madara min depozīta trauku sistēmu, kas pēc būtības ir vajadzīga un svarīga, jo sabiedriskās vietās ir jādomā par katru glāzi, krūzi un šķīvi. Tomēr uzņēmēja skatījumā sistēma vēl ir uzlabojama, īpaši no naudas plūsmas un praktiskās organizācijas puses.
Madaras piemērs parāda, ka klimatam un videi draudzīgākas izvēles uzņēmējdarbībā nav tikai ideja, bet arī praktisks process, kur labie nodomi jāsalāgo ar izmaksām, drošību un skaidru sistēmu. Lai uzņēmumi varētu rīkoties ilgtspējīgāk, svarīga ir ne tikai vēlme, bet arī saprotami noteikumi un risinājumi, ko iespējams ieviest ikdienas darbā.
Nevis desmit perfekti cilvēki, bet daudzi, kas dara kaut ko
Sociālajos tīklos videi draudzīgs dzīvesveids bieži izskatās glancēts: viss sakārtots burciņās, māja perfekta, izvēles pārdomātas un dzīve šķiet viegla. Madara atzīst, ka šādu realitāti nepazīst. Viņa cenšas sociālajos tīklos rādīt dzīvi tādu, kāda tā ir, tostarp arī ķibeles un neizdošanos.
Viņai patīk pārveidot lietas pašai, izmantot second-hand un vintage apģērbu, mēbeles un interjera priekšmetus. Par apģērbu runājot, viņa norāda, ka otrreizējās aprites veikalos nereti var atrast kvalitatīvas lietas, kas kalpo labāk nekā daļa mūsdienu masveida ražošanas piedāvājuma.
Sarunā izskan arī doma par ātro patēriņu – gan ēdienā, gan apģērbā. Lietas tiek ātri patērētas, ātri nolietojas, un aprite kļūst nesamērīgi liela. Tāpēc lietu izmantošana ilgāk, pārveidošana vai pirkšana otrreizējā apritē ir veids, kā mazināt lieku patēriņu.
Atbildot uz jautājumu, vai viņu nomoka sajūta, ka viņa nedara pietiekami, Madara saka, ka tādu vainas sajūtu sevī necenšas audzēt. Viņasprāt, zaļākā dzīvošanā svarīgi nav desmit superperfekti cilvēki, kuri visu dara ideāli. Svarīgāk ir, lai daudzi cilvēki dara vismaz kaut ko.
Ja cilvēks, skatoties uz savu dzīvi, redz, ka salīdzinājumā ar agrāku laiku izdara jēdzīgākas izvēles, tas jau ir virziens uz priekšu. Ne katram šobrīd der velosipēds, ne katrs var uzreiz atteikties no konkrētiem ieradumiem. Dažas lietas var palikt iedomātā sarakstā līdz brīdim, kad dzīves apstākļi ļaus tās ieviest.
Ar ko sākt, ja gribas dzīvot zaļāk?
Madara iesaka sākt ļoti vienkārši – atrast uzticamu rakstu, interviju vai citu avotu par ilgtspējīgākām izvēlēm un paskatīties, kas no ieteikumiem konkrētajā dzīves brīdī šķiet paveicams. Nevis izvēlēties grūtāko, bet to, kas rezonē ar paša ikdienu.
Tas var būt auduma maisiņš veikalam. Šķiet maza lieta, bet gada laikā var saskaitīt, cik plastmasas maisiņu nav nopirkts un izmantots. Kādam citam sākums var būt pārtikas plānošana, atkritumu šķirošana, komposts, lietu pirkšana second-hand veikalos vai mēģinājums samazināt lieko patēriņu.
Svarīgi ir pamēģināt. Ja viena lieta neizdodas, var mēģināt citu. Ja izdodas, var pievienot nākamo. Tādā veidā klimatam draudzīgāki paradumi kļūst nevis par vienreizēju apņemšanos, bet par dzīvesveidu, kas aug kopā ar cilvēku.
No sarunas izriet vienkāršs secinājums: videi draudzīga dzīve nav perfekcionisma sacensība. Tā sākas ar godīgu skatienu uz savu ikdienu un vienu konkrētu soli, ko cilvēks patiešām var spert.
Šādi soļi atsevišķi var šķist mazi, taču tie palīdz veidot plašāku paradumu maiņu – mazāk pirkt lieku, mazāk izmest, ilgāk lietot lietas, pārdomāt pārvietošanos un atbildīgāk izmantot resursus. Jo vairāk cilvēku izvēlas darīt kaut nedaudz labāk nekā iepriekš, jo lielāka kļūst kopējā ietekme uz vidi.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
