Dārzs nav tikai skaista vide šodienai – Edgars Neilands pēc aptuveni 20 gadiem profesionālajā nozarē nonācis pie atziņas, ka patiesībā to veidojam nākamajām paaudzēm. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” dabas pētnieks un aizstāvis, “Labo koku” īpašnieks stāsta par bērniem, koku kopšanu, vētru dotajām mācībām un to, kas paliek pēc mums.
Kāpēc kokiem jāiet skolā?
Neilanda izveidotā Annas koku skola savu nosaukumu ieguvusi par godu viņa meitai Annai, taču vārds “skola” tajā nav tikai skaists apzīmējums. Koki tur patiešām tiek gatavoti dzīvei parkos, pilsētās un citviet cilvēku veidotā vidē.
“Lai sadzīvotu ar cilvēkiem, kokiem jāiet skolā,” saka Neilands, skaidrojot, ka dabā koki aug konkurencē, bet pilsētvidē cilvēks šo konkurenci bieži novāc un rada tiem šķietamu leiputriju – daudz gaismas un vietas. Rezultātā var veidoties vairākas galotnes un problemātisks zarojums, kas savu vājumu parāda brīdī, kad atnāk vētra.
Koku skološana nozīmē gan sakņu sistēmas, gan stumbra un zaru veidošanu, lai tie būtu gatavi ilgstoši un droši augt cilvēku radītajos apstākļos.
Dārzu patiesībā stādām saviem bērniem
Profesionālajā nozarē Neilandam pagājuši aptuveni 20 gadi, līdz viņš nonācis pie atziņas, kas kļuvusi par vienu no viņa būtiskākajām, – cilvēki dārzu veido nākamajām paaudzēm.
“Visi mani klienti, saprotot to paši vai nesaprotot, taisa dārzu saviem bērniem.”
Dārzs nav ātrs projekts – tam nepieciešams laiks, un koki savu īsto apjomu un nozīmi bieži sasniedz tikai pēc daudziem gadiem.
Tāpēc arī vide, ko cilvēks atstāj aiz sevis, Neilandam ir viens no veidiem, kā nodot savas vērtības bērniem: “Ja mēs neesam klāt, tad tā vide audzina viņus un rāda, kas ir labi. Tā smarža, tā garša bērniem iemāca mūsu vērtības, iemāca, kas ir vide, kas ir Latvija, kas ir mūsu ģimenē, mūsu dzimtā.”
Šīs gadu gaitā uzkrātās atziņas Neilands apkopojis arī jaunajā grāmatā “Manifests”. Tajā viņš mēģinājis noformulēt profesionālajā dzīvē iemācīto un to, ko pats vēlas nodot tālāk. Ar vienu grāmatu domu krājums gan neesot izsmelts – Neilands atzīst, ka ideju pietiktu vēl vairākiem turpinājumiem.
Paša ģimenē aug pieci bērni, un viņu klātbūtne redzama arī Neilanda radītajā Koku ciemā – bērnu vārdos nosauktas dažādas tā vietas un ēkas. Savukārt no kokiem viņš aizguvis vēl kādu principu, ko attiecina gan uz bērniem, gan jaunajiem kolēģiem – nākamajai paaudzei ir jāspēj aiziet tālāk.
Arī “Labo koku” komandā Neilands priecājas, redzot jaunos speciālistus kļūstam prasmīgākus par viņu – kāpjot kokos, strādājot ar tehniku, zāģējot vai projektējot dārzus. “Kad kāds nāk darbā, es vienmēr prasu – ar ko viņš ir labāks par mani?” saka Neilands, uzsverot, ka jaunajiem kolēģiem jābūt potenciālam viņu pārspēt.
Vētra parāda ieguldītā darba rezultātu
Koku izturību praksē īpaši skarbi pārbauda vētras. Neilands atzīst – no malas var šķist, ka šādi dabas postījumi arboristiem nozīmē daudz darba un līdz ar to arī labu peļņu, taču realitāte var būt gluži pretēja.
2024. gada jūlija vētra “Labajiem kokiem” kļuvusi par vienu no smagākajiem brīžiem uzņēmuma 18 gadu pastāvēšanas laikā – gan emocionāli un fiziski, gan finansiāli. “Tā bija spēku izsīkšana, tehnikas pārslodze,” atceras Neilands. Pēc šīs pieredzes uzņēmumā pārskatīta darba organizācija, dalība iepirkumos un rīcība brīžos, kad vienlaikus nepieciešama palīdzība daudzviet.
Pēc gūtajām mācībām šī gada augusta vētru komanda sagaidījusi jau daudz gatavāka – vairākas brigādes devušās darbos pēc iepriekš noteiktas sistēmas, lai ārkārtas situācija nepārvērstos haosā.
Neilanda skatījumā vētra vienlaikus parāda arī iepriekš veiktās koku kopšanas rezultātu. Par vienu no lielākajiem profesionālajiem komplimentiem viņš uzskata situācijas, kad pēc vētras klienti saka – kaimiņiem koki nogāzti, bet viņu sakoptie joprojām stāv.
Koki paliks arī pēc mums
Gadi, kas pavadīti, stādot un kopjot kokus, Neilandam mainījuši arī skatījumu uz paša novecošanu. Viņš atceras sajūtu, ieraugot aptuveni 15 metrus augstu egli, kuru savulaik pats iestādījis pavisam mazu.
Šādi brīži liek apzināties arī paša dzīves ritējumu, tomēr Neilands uz to raugās mierīgi. Ja ir izaudzināti bērni un sastādīti koki, novecošana vairs nešķiet tik biedējoša – daļa no cilvēka paveiktā turpinās arī pēc viņa. “Tavi darbi jau te paliks. Tie koki paliks,” viņš saka, atzīstot, ka tieši šī sajūta ļauj uz gadiem skatīties citādi.
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies un skaties ierakstā!
