“Pietura vecākiem” raidījumā uz vecāku jautājumu atbild “Centrs ZIN” vecāku izglītības trenere Inga Oliņa.
Jautājums: Kāda mamma raksta par savu 16-gadīgo meitu, kura dažu pēdējos mēnešus ir stipri nomāktāka nekā parasti, nerunā un atnākot mājās uzreiz ieiet iekšā savā istabā, nāk ārā tikai uz vakariņām. Viņas jautājums ir tāds – kā es kā mamma varu saprast, vai šajā gadījumā man būtu ar bērnu kaut kas jārisina, vai arī man būtu jāiesaista kāds eksperts vai terapeits? Kā zināt un saprast, ka bērnam iet pārāk grūti un es kā vecāks vairs nevaru atrisināt un nepieciešama kāda ārēja palīdzība?
Inga Oliņa: Man šķiet, ka sākumā tās pārrunas un sarunas varētu būt ar bērnu. Var arī pareflektēt, vai ir bijis kāds dzīves notikums, kurš varētu būt ietekmējis šo situāciju, jo divi mēneši ir diezgan ilgs laiks tādai nomāktībai. Jāņem vērā arī, ka 16 gados ir ļoti izteikts emocionālais fons un varētu būt jūtīgums pret kaut kādiem notikumiem, kas notiek skolā, attiecībās ar draugiem. Bet, ja bērns par to nevēlās runāt, tad jūs diez vai viņu tagad pierakstīsiet pie terapeita, ja viņa pati to nevēlās.
Vecākiem ieteicams paņemt kalendāru un pierakstīt, jo dažreiz varbūt mēs kaut ko nepamanām. Dažreiz mums tikai šķiet, ka viņš jau vispār tikai spēlītes spēlē vai šodien neko nav ēdis, lai gan īstenībā visu dienu ir knakstījies ar ēdienu. Tāpēc var ieviest tādu kā detektīva dienasgrāmatu – kad ir šie nomāktības brīži? Tikai pēc skolas vai arī sestdienā un svētdienā, vai pēc kādiem citiem pasākumiem? Cik bieži mums ir kopīgas aktivitātes, kuras mēs piedāvājam un kuras bērns pats izvēlās? Cik bieži es saku šos vajadzībās balstītos iedrošinājums, atzinības ne par kaut ko konkrētu, bet tāpat vien? Vai arī viss, ko šis bērns dzird – tu jau nekad nenāc ārā, tu jau mums neko nepalīdzi un ģimenes dzīvē nepiedalies. Tajā brīdī, kad es saņemu šādu kritiku, es arī uzreiz palēkdamies nemetos šajā ģimenes dzīvē.
Vēl vajadzētu arī saprast to, ka šis ir otrs brīdis, kad smadzenes ļoti izteikti mainās – gan dopamīni, gan hormoni. Pirmais ir zīdaiņa vecumā un šis ir otrs brīdis ar visietekmīgākajām izmaiņām smadzenēs.
Šeit es droši vien padomātu arī par speciālistu, bet no sākuma pamēģinātu iedibināt šos savus labvēlīgos rituālus. Vēl ko var darīt – arī pats vecāks var iet pie speciālista un tur pārrunāt savas bažas.
