Vecāku rotaļas ar lielākiem vai mazākiem bērniem ir gana svarīgas, lai mazais ķipars varētu iemācīties veidot attiecības, izprast pasauli, arī regulēt emocijas un atjaunot uzticību pašiem sev un pieaugušajiem. Raidījumā “Pietura vecākiem” vecāku izglītības treneri Inga Oliņa un Georgs Rubenis no “Centra ZIN” stāsta, kā rotaļāties ar bērnu, ja vecāka enerģijas resursi ir izsmelti.
Nereti kāds no vecākiem saka: “Es jau labprāt paspēlētos, bet tad, kad atnāku mājās pēc darba, enerģijas līmenis ir tāds, ka neko negribas darīt.” Uz ko Oliņa ir saprotoša: “Es zinu, ka mums nav resursu, un man arī dažreiz nav resursu.” Viņa iesaka būt atklātiem un bērniem godīgi pateikt: “Kaķīt, kā es gribētu, bet vai mēs varam sarunāt pēc stundas 10 minūtes?”
“Es nerunāju par kaut kādiem ilgiem laika posmiem,” viņa turpina. Rotaļām nav jābūt ļoti garām, bet drīzāk regulārām. Lielākam bērnam var piedāvāt arī konkrētu dienu un laiku satikšanās vai rotaļāšanās reizei, piemēram, nedēļas vidū, kad darbi jau noskrējušies. “Varbūt izvēlāmies kādu reizi netaisīt tās vakariņas, nezinu, pasūtīt picu un paskatīties tiktoku kopā,” iesaka vecāku trenere.
“Vēl viena lieta, kāpēc pašiem vecākiem būtu vērts to darīt, tāpēc ka īstenībā tā ir tāda pilnīga manas uzmanības pārslēgšana no maniem ikdienas jautājumiem. Ja es iesaistos tādā spēlēšanās procesā kā pieaugušais, ja vēl arī pakustos kaut kā un balsi pārveidoju, un nokrītu gar zemi, ja tas ir vajadzīgs, tas īstenībā ļauj pašam arī kaut kā atslābināties,” teic Rubenis.
Tomēr jābūt uzmanīgiem, lai bērns nedomā, ka vecāks “sajucis prātā” – pēkšņi kļuvis par krustmāti Lienīti, met salto uz aizmuguri un runā dīvainā balsī. “Tam jānāk no tevis organiski. Tu arī nevari pietēlot to līdz galam. Es nevaru kļūt par kaut ko pavisam citu, jo bērni ļoti ātri pamana šo neīstumu un ātri tevi pieķers, un viņam ātri paliks garlaicīgi,” norāda Oliņa.
“Varbūt tās nav noteikumu spēles, bet tās tikpat labi var būt ar iedrošinājumu un foršu prieku arī par bērna darbību – mēs varam paskatīties arī varbūt kādu youtube klipiņu, kuru tu gribi man parādīt, piemēram, vecākiem bērniem. Te galvenais ir neiet ar nosodījumu – “atkal tu skaties to, kā citi spēlē un komentē?” Interesanti, ko jūs visi darāt, kad skatāties futbola mačus, – jūs skatāties, kā citi spēlē un kā citi komentē,” viņa nosaka.
