Veikalā izvēle starp “parasto” un bioloģisko produktu bieži vien sākas ar cenu. Bioloģiskais piens, āboli, maize vai graudaugi nereti maksā vairāk, un pircējam rodas ļoti praktisks jautājums – vai šī starpība tiešām ir pamatota? Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” žurnālists Ainārs Rutkēvičs sarunājas ar lauksaimniecības politikas ekspertu un žurnāla “Bioloģiski” galveno redaktoru Raivi Bahšteinu par to, ko patiesībā nozīmē bioloģiski audzēta pārtika un kāpēc zemākā cena ne vienmēr nozīmē zemākas izmaksas.
Saruna par bioloģisko pārtiku nav tikai par cenu vai veselīgāku izvēli, tā ir arī par klimata un vides slodzes mazināšanu lauksaimniecībā, sākot ar augsnes veselību, ūdens kvalitāti un bioloģisko daudzveidību, līdz pat tam, kādus paradumus ikdienā izvēlas pats pircējs.
Sarunā izskan būtiska doma: pie veikala plaukta mēs bieži redzam tikai cenu uz čeka, bet neredzam to, kā pārtikas audzēšana ietekmē augsni, ūdeni, dzīvo dabu un ilgtermiņā arī sabiedrības veselību. Tieši šī neredzamā izmaksu daļa ir svarīga, domājot par klimatam un videi draudzīgāku pārtikas izvēli.
Raivis Bahšteins skaidro, ka bioloģiskā lauksaimniecība nav tikai skaists marķējums vai mārketinga sauklis. Tā ir regulēta pārtikas audzēšanas sistēma, kuras pamatā ir saikne ar augsni, dabas cikliem un vidi. Bioloģiskajā saimniecībā nedrīkst izmantot sintētiskos pesticīdus un sintētiskos minerālmēslus, bet var izmantot, piemēram, kūtsmēslus, kompostu, mikrobioloģiskos preparātus un citas bioloģiski aktīvas vielas.
Viņa skatījumā īsts vietējais produkts nav tikai tāds, kas izaudzēts Latvijā, bet tāds, kas audzis no vietējiem resursiem, savā zemē un bez atkarības no tālu ievestiem minerālmēsliem vai pesticīdiem.
Bioloģiskais nav tikai dārgāks produkts, bet cita attieksme pret vidi
Viens no biežākajiem jautājumiem ir par kontroli. Kā zināt, ka produkts tiešām ir bioloģisks? Bahšteins norāda, ka bioloģiskā lauksaimniecība ir viena no visvairāk kontrolētajām pārtikas sistēmām. Latvijā darbojas vairākas sertifikācijas un kontroles institūcijas, un, lai saimniecība varētu saukties par bioloģisku, tai jāiziet pārejas periods. Pēc tam notiek arī ikgadējas kontroles un iespējamas neplānotas pārbaudes.
Viņš uzsver, ka bioloģiskais sertifikāts nav “akmens kaklā”, bet iemesls lepoties. Tas apliecina ne tikai ražošanas veidu, bet arī attieksmi pret vidi un patērētāju. Sertificēts tiek gan ražotājs, gan produkts, un arī pārstrādes procesam bioloģiskajā ražošanā ir savi stingri noteikumi.
Šis aspekts ir būtisks arī klimata un vides izglītības kontekstā. Bioloģiskā saimniekošana samazina atkarību no ārējiem resursiem, kas var būt dārgi un videi nedraudzīgi, un liek vairāk domāt par augsnes veselību, dabisko apriti un ilgtermiņa saimniekošanu. Tā nav tikai izvēle starp diviem produktiem plauktā, bet arī jautājums par to, kādu lauksaimniecības modeli pircējs ar savu naudu atbalsta.
Latvijā bioloģiski sertificēta ir aptuveni piektā daļa lauksaimniecības zemes jeb ap 18 procentiem. Bahšteins norāda, ka pēdējos gados interese par bioloģisko saimniekošanu atkal pieaug, tostarp tāpēc, ka sadārdzinās ārējie resursi, piemēram, minerālmēsli un citas vielas, ko izmanto intensīvajā lauksaimniecībā.
Kāpēc bioloģiskais veikalā maksā vairāk
Runājot par cenu, Bahšteins norāda, ka atšķirība īpaši redzama lielveikalos. Viņaprāt, lielveikali bieži vadās no ekonomiskajām interesēm, un, ja konkrētai produktu grupai ir pircēji, kas to īpaši meklē, tai var tikt piemērots lielāks uzcenojums.
Viņš arī atgādina, ka tiešajā pirkšanā, pērkot produktus tieši no saimniecībām, cenu atšķirība starp bioloģisko un parasto pārtiku var būt daudz mazāka vai pat nebūtiska. Latvijā šādas tiešās pirkšanas iniciatīvas darbojas jau vairākus gadus, un tajās ģimenes apvienojas, lai regulāri iegādātos bioloģiskos produktus no saimniecībām.
Svarīga raidījumā ir arī doma par to, ka “parastās” pārtikas cena ne vienmēr ietver visas izmaksas. Bahšteins runā par ilgtermiņa ietekmi, tostarp pesticīdu atliekām un to, ka nav līdz galam zināms, kā dažādu vielu kombinācijas ilgtermiņā ietekmē cilvēka organismu. Viņš uzsver, ka vienkāršākais, ko patērētājs var darīt, ir pakāpeniski izvēlēties bioloģiskus produktus.
Nav obligāti uzreiz mainīt visu iepirkumu grozu. Kā piemēri tiek minēti ikdienā pieejami produkti, piemēram, auzu pārslas, piens, maize vai citi produkti, kuru cenu starpība nav tik jūtama. Vēl viens praktisks ieteikums ir sākt ar produktiem, ko ēdam ar visu mizu, piemēram, āboliem, jo bioloģiskos produktus var nomazgāt un ēst nemizotus.
Īpaši tiek pieminēti arī graudaugu produkti. Bahšteins norāda, ka Latvijā joprojām ir atļauts graudaugus nožāvēt uz lauka, izmantojot glifosātu, un pēc tam virzīt tālāk apritē. Viņa skatījumā tas neatbilst sabiedrības interesēm, un bioloģiski sertificēti produkti ir viens no veidiem, kā no tā izvairīties.
Kā neapjukt marķējumos
Veikalos pircējs redz daudz apzīmējumu: bio, eko, dabīgs, lauku labums, zaļās lapiņas, karotītes un “ražots Latvijā”. Ne visi šie apzīmējumi nozīmē vienu un to pašu.
Bahšteins skaidro, ka termini “bio” un “eko”, kā arī Eiropas Savienības zaļā ekolapiņa ir saistīti ar bioloģisko sertifikāciju. Tos drīkst izmantot tikai tad, ja produkts ir bioloģiski sertificēts. Savukārt vārds “dabīgs” pats par sevi neko skaidri negarantē.
Latvijā papildus Eiropas Savienības zaļajai ekolapiņai pastāv arī “Latvijas ekoprodukts” zīme, kas norāda, ka bioloģiskais produkts ir saistīts ar Latvijas izcelsmes izejvielām. Savukārt zaļā karotīte vairāk attiecas uz pārtikas kvalitāti un izcelsmi, nevis uz ietekmi uz vidi vai bioloģisko audzēšanu.
Raidījumā izskan arī jautājums par bioloģisko produktu izvietojumu veikalos. Atsevišķs stends var palīdzēt tiem pircējiem, kuri jau meklē bioloģisko pārtiku, tomēr Bahšteins uzskata, ka plašākai izvēlei bioloģiskajiem produktiem būtu jāatrodas līdzās pārējiem, lai cilvēki tos pamana ikdienas iepirkšanās laikā.
Sarunas noslēgumā viņš aicina pircējus veikalā kļūt uzmanīgākiem – pamanīt, ko liek iepirkumu grozā, paskatīties uz marķējumiem, saprast, kas ir īsts un kas var būt zaļmaldināšana, un sākt ar vienu bioloģisku produktu.
Šāda izvēle nav tikai jautājums par individuālu gaumi vai cenu. Tā ir arī ikdienas rīcība, kas palīdz domāt par augsni, ūdeni, dzīvo dabu, cilvēka veselību un lauksaimniecību, kas ilgtermiņā mazāk noslogo vidi.
Mazliet apzinātāks iepirkumu grozs ir viens no ikdienas veidiem, kā cilvēks var atbalstīt saimniekošanu, kas vairāk rūpējas par augsni, ūdeni un bioloģisko daudzveidību. Tieši šādas ikdienas izvēles palīdz sasaistīt patērētāja paradumus ar plašāku mērķi – mazināt cilvēka darbības negatīvo ietekmi uz vidi.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
