Gaiss ir viena no tām lietām, par kuru ikdienā aizdomājamies tikai tad, kad tas kļūst par problēmu. Pilsētā to ietekmē satiksme, apkure, apbūve, ielu tīrība, zaļās zonas un pat tas, pa kuru maršrutu no rīta ejam uz skolu vai darbu. Radio SWH un Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” Latvijas Universitātes profesore Iveta Šteinberga skaidro, ko par Rīgas gaisu rāda projekts “Elpo Rīga” un kāpēc gaisa kvalitāte nav tikai abstrakta vides tēma.
“Elpo Rīga” ir projekts, kurā gaisa kvalitātes pētīšanā tiek izmantota sabiedriskā zinātne. Tas nozīmē, ka datu vākšanā iesaistās arī iedzīvotāji – šajā gadījumā skolēni. Projekta mērķis ir ne tikai noskaidrot, cik piesārņots ir gaiss, bet arī vairāk stāstīt par gaisa kvalitāti un iesaistīt cilvēkus, kuri šo informāciju nodod tālāk.
Šteinberga raidījumā atgādina, ka Rīga ir viena no Eiropas pilsētām, kas plāno kļūt klimatneitrāla līdz 2030. gadam, taču šis termins nenozīmē, ka piesārņojuma nebūs vispār. Rīgas gadījumā mērķis ir samazināt CO2 emisijas par 80% attiecībā pret 1990. gadu. Pēc Šteinbergas teiktā, līdz šim samazinājums sasniedzis aptuveni 60%, un atlikušie 20% ir sarežģītākā daļa.
Kas īsti piesārņo gaisu pilsētā
Runājot par gaisa kvalitāti, bieži pirmais tiek piesaukts autotransports. Tomēr Iveta Šteinberga uzsver, ka transporta radītais piesārņojums ir daudz sarežģītāks nekā tikai izplūdes gāzes. Arī elektroauto nenozīmē, ka piesārņojuma nav vispār, jo būtiska daļa piesārņojuma rodas no pašas transportlīdzekļu kustības.
Mūsdienu automašīnām izplūdes emisijas ir būtiski samazinātas, taču piesārņojumu rada arī tas, kā transportlīdzekļi pārvietojas – riepu un bremžu detaļu nodilums, ceļa seguma nodilums, kā arī putekļi un smiltis, kas no ielām atkārtoti paceļas gaisā. Profesore skaidro, ka piesārņojumu ietekmē arī saimnieciskā darbība, privātmāju apkure, ielu tīrīšana, zaļās zonas, pārvietošanās paradumi, meteoroloģiskie apstākļi un apbūve.
Projektā “Elpo Rīga” tiek izmantotas nelielas sensoriekārtas, ko var piestiprināt pie somas. Tās vāc datus tur, kur cilvēks pārvietojas. Šteinberga skaidro, ka īpaša uzmanība tiek pievērsta cietajām daļiņām atmosfērā, īpaši daļiņām ar diametru līdz 2,5 mikroniem. Tās ar aci nav saskatāmas, bet ir būtiskas, jo nonāk plaušās un no tām vairs netiek viegli izvadītas.
Profesore skaidro, ka šādas daļiņas var būt dažādas izcelsmes, tostarp bioloģiskas. Tomēr īpaši problemātiskas var būt kvēpu daļiņas, jo ogleklis var piesaistīt smagos metālus, padarot šīs daļiņas veselībai bīstamākas.
Projektā izmantotas 50 iekārtas, un mērījumos iesaistījās gandrīz 120 bērni. Dati tika vākti no pagājušā gada septembra līdz janvārim, un kopumā iegūti aptuveni pieci miljoni ierakstu. No tiem ārtelpās iegūti gandrīz 70 tūkstoši ierakstu.
Kur Rīgā gaiss ir sliktāks un ko var darīt katrs
Iegūtie dati rāda, ka skolēnu pārvietošanās laikā mērītās koncentrācijas ir augstākas nekā tās, ko uzrāda lielās references iekārtas. Šteinberga to skaidro ar to, ka bērni ikdienā bieži pārvietojas tuvāk automašīnu plūsmai. Īpaši labi redzams, ka pīķa stundās piesārņojuma koncentrācija ir par 7-8% augstāka, bet vēl lielāka tā ir pie krustojumiem, kur jāstāv un jāgaida zaļā gaisma.
Profesore uzsver, ka bērni var izvēlēties pārvietošanās ceļus. Ja uz skolu vai citur ikdienā neiet pa īsāko, bet pa tīrāku maršrutu, saņemtā piesārņojuma deva var būt pat par 30% mazāka. Projekta sākumā skolēniem tika vaicāts par paradumiem, un veselība vai klimata pārmaiņas viņiem nebija prioritāšu augšgalā. Svarīgāk bija, lai ceļš ir ātrs un ērts. Taču projekta noslēgumā daļa skolēnu bija mainījuši domas un atzina, ka nākotnē labprāt izvēlētos mazāk piesārņotu pārvietošanās trajektoriju.
Runājot par Rīgas apkaimēm, eksperte norāda, ka paaugstināts piesārņojums ir Rīgas centrā. Īpaši tiek minētas Brīvības iela, Čaka un Marijas iela, kā arī Valdemāra iela. Šādas ielas viņa sauc par “ielu kanjoniem” – ēkas abās pusēs notur piesārņojumu un neļauj tam tik viegli izkliedēties. Savukārt Vecrīga, lai gan ar blīvu apbūvi, pēc Šteinbergas teiktā, nav tik slikta, jo bruģis autobraucējiem liek braukt lēnāk.
Par salīdzinoši tīrām teritorijām profesore min Mežaparku, Imantu un Iļģuciemu. Mežaparka gadījumā nozīme ir gan zaļajām teritorijām, gan plašākam dabasgāzes apkures pieslēgumam. Arī ap Radio SWH jaunajām mājām Slokas ielas apkārtnē, netālu no Nordeķu parka un Dzegužkalna, gaisa kvalitāte kopumā vērtējama kā tīra.
Ko darīt, lai gaiss kļūtu labāks? Šteinberga aicina vispirms apdomāt, vai konkrētajā reizē tiešām nepieciešams doties ar privāto auto. Viņasprāt, ja ir laba alternatīva, maksimāli jāizmanto sabiedriskais transports. Ārpus transporta būtiska ir arī apkure – jādomā, ar ko kurinām, nevajadzētu kurināt ar slapju malku, bet, ja tiek izmantota malkas apkure, jāizvēlas energoefektīvas iekārtas. Profesore atgādina arī par ēku siltināšanu kā būtisku risinājumu.
Sarunā izskan vienkāršs secinājums: gaisa kvalitāte nav tikai pašvaldības vai zinātnieku jautājums. To ietekmē arī ikdienas izvēles – kā pārvietojamies, kā kurinām, kādas ielas un maršrutus izvēlamies un cik daudz domājam par vidi, kuru paši elpojam.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
