“Tās fotografēšanās dienas vienmēr ir jautras, un, cerams, rīt turpināsim mūsu uzvaru sēriju, lai, pēc kāda laika, šķirstot šīs dienas fotogrāfijas, atcerētos šo čempionātu kā uzvarošu čempionātu ar labu iznākumu,” tā noskaņojumu Latvijas izlasē nākamajā dienā pēc uzvaras pār Slovākiju (3:2 pēcspēles metienos) raksturoja valstsvienības treneris Lauris Dārziņš.
Par paša emocijām pēc izcīnītā panākuma viņš sacīja: “Bija visa emociju gamma. Tieši ar treneriem runājām, ka laikam tāpēc mēs to hoķi mīlam, ka ir tās emocijas. Paši redzējāt – piecu minūšu laikā tad esam vadībā, tad jau ir jāatspēlējas, tad jāgatavo, kuri seši ies uz ledus, tad mēs pēkšņi iemetam, tad jau seko mums vairākums pagarinājumā, vēl vien vairākums, jau bullīšiem džekiem jāgatavojas, noķert bullīšus, ielaist. Tas viss bija kārtīgs bojeviks.”
Dārziņš arī atklāja, ka spēlētāju piecinieks, kuri izpildīs pēcspēles metienus, viņam uz lapiņas vienmēr ir pierakstīts jau pirms spēles: “Mēs analizējam pretinieku vārtsargus, skatāmies, cik kuram veiksmīga ir spēle, zinām arī katra kaprīzes, kurš, ja tiek izvēlēts kā bullīšu metējs, pēc kārtas grib iet, un tā bilde saliekas kopā. Bet vakar vēl divi, trīs džeki bija aptverē, kuriem pret šo vārtsargu būtu diezgan liela procentuāla varbūtība iemest.”
Savukārt par bullīšu otrās kārtas metēju izvēli treneris skaidroja, ka pirmā iespēja tika dota komandas kapteinis Kasparam Daugaviņam, jo “viņš ir mūsu līderis, un mēs visi kaut kādos brīžos labprāt sasēžamies viņam uz pleciem, lai viņš mums atnes uzvaras. Tad Gudis mums deva vēl vienu iespēju, un tad jau gāja tas, kurš iemeta pirmajā pieciniekā.”
Runājot par nākamo pretinieci ASV, Dārzinš izteicās, ka šīs izlases komplektācija kopumā neatšķiras no pagājušā gada – amerikāņiem ir gan individuāli meistarīgi vairākuma izpildītāji, gan enerģijas spēlētāji. “Vēl šodien skatīsimies nianses, bet kopumā mums tā bilde ir skaidra. Atceroties pagājušo gadu, arī saprotam, ka nav nekas neuzvarams,” sacīja treneris.
Viņš arī skaidroja, ka lēmums iekļaut pirmajā uzbrucēju virknējumā Renāru Krastenbergu ir sevi pilnībā attaisnojis, jo viņš lieliski tika galā ar saviem pienākumiem. Savukārt Roberta Bukarta aizstāšanai dažās nomaiņām ar Martinu Laviņu un nosēdināšanai malā pēc pāriešanas uz spēli trīs maiņās, nav bijis audzinoša rakstura: “Mēs saģērbām Martinu un spriedām, ka spēles temps būs ļoti augsts. Viņš ienāk spēlē ar enerģiju un svaigs, tāpēc tas lēmums bija, kurā brīdī viņu ielikt. Tas spēles ritējums bija tāds, ka pienāca Batņas maiņas kārta, nebija ne vairākuma, ne mazākuma, un jutām, ka varam izlaist Martinu. Viņš iedeva enerģiju. Roberts arī pats saprot, ka bioloģiskais pulkstenis tikšķ, un čempionātā, kurā desmit dienās ir tik daudz spēļu, ir fiziski grūti. Tajā pašā laikā viņš ir visās mūsu vairākuma brigādēs, ir bullīšu izpildītājs, tāpēc tas nebija nekāds nosēdināšanas moments. Mums vienkārši bija viņš jāsaglabā.”
Dārziņam arī tika vaicāts, vai viņš ir piedzīvojis spēli, kurā vārtsargs zaudē septiņus kilogramus svara, kā to pret slovākiem paveica Kristers Gudļevskis, uz ko viņš atsmēja, ka treneru vidū esot jokots, ka “treneru korpusā nebūtu slikti tā”.
