Situācijas, kad bērns ir apjucis no izvēļu daudzuma, bet vecāks jau kļūst nepacietīgs, ir pazīstamas daudziem, taču raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro – problēma bieži slēpjas nevis bērnā, bet izvēļu pārbagātībā, kas rada apjukumu, trauksmi un kavē spēju pieņemt lēmumus.
“Tās ir mūsdienu lamatas,” skaidro Oliņa, uzsverot, ka vecāki nereti pārvērtē bērnu spēju orientēties plašā iespēju klāstā. Viņa salīdzina situāciju ar pieaugušo, kurš stāv pie plaukta ar desmitiem izvēļu – pat nobriedušam cilvēkam tas var radīt apjukumu, kur nu vēl mazam bērnam. Rezultātā bērns nevis izjūt brīvību, bet gan kognitīvu pārslodzi.
Šī pārslodze nav tikai teorētiska – tā ir saistīta ar bērna smadzeņu attīstību. “Katra izvēle bērnam patērē ļoti lielu enerģiju,” viņa uzsver, skaidrojot, ka lēmumu pieņemšanai nepieciešamā smadzeņu daļa vēl nav pilnībā nobriedusi. Tieši tāpēc vienkārši jautājumi, piemēram, “ko tu šodien gribi darīt?”, bērnam var izrādīties pārāk sarežģīti un radīt apjukumu, nevis iniciatīvu.
Savukārt Rubenis atzīmē, ka vecāku uzdevums nav piedāvāt bezgalīgas iespējas, bet gan palīdzēt bērnam tajās orientēties: “Mūsu kā vecāku pienākums būtu to 150 saldējumu spektru samazināt līdz aptveramam līmenim.” Praktiski tas nozīmē vienkāršas izvēles ikdienā – piemēram, vai dzert no zilās vai sarkanās krūzītes, vai mājasdarbus pildīt uzreiz vai pēc 15 minūtēm.
Taču viena no biežākajām vecāku kļūdām ir dot izvēli un pēc tam to apšaubīt. “Ja mēs dodam izvēli, mums ir jāspēj pieņemt jebkuru no šīm izvēlēm,” uzsver Oliņa. Pretējā gadījumā bērns nonāk pretrunā – viņam it kā ļauts izvēlēties, bet patiesībā “pareizā” atbilde jau ir vecāka galvā, un tas grauj pārliecību par saviem lēmumiem.
Ne mazāk būtiski ir tas, ka bērnam bieži nepieciešams nevis plašāks izvēļu klāsts, bet skaidrs virziens. Aizliegumi, piemēram, “nedari” vai “neskrien”, var radīt vēl lielāku apjukumu, jo bērnam pašam jāizdomā alternatīva. Daudz efektīvāk ir pateikt, ko darīt vietā – apsēsties blakus, paņemt konkrētu lietu vai uzsākt noteiktu darbību.
Plašais izvēļu klāsts ietekmē ne tikai bērnus, bet arī pieaugušos, atzīst Rubenis, daloties personīgā pieredzē. “Jo plašāks ir tas klāsts, jo paiet ilgāks process, kamēr lēmums tiek pieņemts,” viņš saka. Bērniem šī ietekme ir vēl izteiktāka, un ilgtermiņā tas var novest pie grūtībām saprast savas vēlmes un patstāvīgi pieņemt lēmumus.
Noslēgumā abi speciālisti vienojas par būtisko. “Bērniem nav vajadzīga bezgalīga brīvība, bet droša vide, kurā brīvība ir saprotama,” uzsver Rubenis. Jo mazāk haotisku izvēļu, jo vairāk vietas bērnam patiesi iemācīties izvēlēties.
