Gaidīšana mūsdienās kļuvusi par vienu no ikdienas lielākajiem emocionālajiem pārbaudījumiem – neatbildēta ziņa, klusums pēc darba intervijas vai universitātes rezultātu gaidīšana dažkārt spēj izraisīt pat fizisku spriedzi. Raidījumā “Rītdienas maršruts” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis diskutē par to, kāpēc cilvēkiem tik grūti sadzīvot ar nenoteiktību un kā digitālais laikmets mainījis mūsu spēju gaidīt.
“Gaidīšana, man šķiet, ir tāds trauksmains periods, kurā tu gaidi kaut ko, kas nav zināms. Respektīvi, tu esi ārpus kontroles,” saka Oliņa. Viņa atzīst, ka gaidīšana bieži nozīmē ne tikai neziņu, bet arī sajūtu, ka viss atkarīgs no kāda cita lēmuma. Tāpat speciāliste dalās arī personīgā pieredzē, atceroties, cik satraucoši bijis gaidīt vēstuli par stipendiju, kā arī universitātes uzņemšanas rezultātus savam dēlam.
Sarunā vairākkārt izskan doma, ka digitālā vide cilvēkus pieradinājusi pie tūlītējām reakcijām. “Mēs esam pārgājuši tādā digitālā laikmetā, kurā es sagaidu, ka atbilde būs uzreiz,” norāda Oliņa. Viņasprāt, pat neliela reakcija, piemēram, īkšķīša emocijzīme, spēj mazināt spriedzi otrā cilvēkā: “Uzlieciet īkšķīti vai vienalga kaut kādu reakciju, lai tajā galā cilvēks nomierinās.” Tieši klusums un neziņa bieži vien kļūst par galveno trauksmes iemeslu.
Savukārt Rubenis uz problēmu raugās plašāk un uzsver, ka pēdējo gadu laikā cilvēku attiecības ar nākotni būtiski mainījušās: “Pēdējo 15–20 gadu laikā ir pazudusi tā vidējā termiņa nākotne.” Viņaprāt, cilvēki arvien vairāk pierod pie tūlītējām atbildēm un ātra emocionāla apstiprinājuma, tāpēc pat salīdzinoši īsa gaidīšana kļūst grūti panesama.
Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī tam, kā cilvēka prāts mēdz aizpildīt informācijas trūkumu ar negatīviem pieņēmumiem. “Ja es kaut ko nezinu, tad man noteikti jāizdomā tā vietā kaut kādi trako scenāriji,” atzīst Oliņa, skaidrojot, ka neziņa automātiski rada spriedzi, un cilvēki bieži sāk iztēloties sliktāko iespējamo iznākumu, pat ja tam nav objektīva pamata. Kā spilgtu piemēru viņa min situāciju, kad kāds pasaka: “Man trešdien ar tevi jāparunā,” bet neko vairāk nepaskaidro. Tad trauksme cilvēkā var pieaugt vairākas dienas.
Savukārt gaidīšanas radīto spriedzi iespējams mazināt, ja cilvēki savstarpējā komunikācijā kļūst skaidrāki un empātiskāki. Oliņa norāda, ka ļoti palīdz konkrēti termiņi un paskaidrojumi, īpaši profesionālajā vidē. Ja cilvēkam tiek pateikts, kad viņš saņems atbildi un par ko būs saruna, spriedze ievērojami samazinās. Tāpat speciaļiste atgādina – neatbildēta ziņa ne vienmēr nozīmē ignorēšanu vai vienaldzību, jo otrs cilvēks var būt vienkārši aizņemts vai konkrētajā brīdī nevarēt atbildēt.
Noslēgumā Rubenis atgādina – pilnībā izvairīties no gaidīšanas nav iespējams, tāpēc svarīgākais ir iemācīties tajā nepazaudēt sevi: “Gaidīšana ir vieta, kur prāts grib kontroli, bet dzīve ir tā, kas mums māca pacietību.” Viņš uzsver, ka cilvēki nevar piespiest citus atbildēt ātrāk, taču var mācīties nepavairot sevī spriedzi, pārcelt uzmanību uz citām lietām un pieņemt, ka ne visu dzīvē iespējams kontrolēt.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Rītdienas maršruts” saturu atbild AS “Radio SWH”.
