Ko darīt, ja bērns ļoti asi reaģē uz noteikumu pārkāpumiem, labo citus un nespēj samierināties ar netaisnību? Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis apspriež kādas klausītājas iesūtītu jautājumu par astoņgadīgu dēlu, kura izteiktā taisnīguma izjūta ikdienā sāk radīt konfliktus gan ar bērniem, gan pieaugušajiem.
Klausītāja raksta, ka viņas dēls ir “apsēsts ar noteikumiem” – viņš ļoti pārdzīvo, ja kāds rīkojas “nepareizi”, strīdas ar citiem un cenšas kontrolēt apkārtējos. Mamma vaicā, kā palīdzēt bērnam saglabāt šo spēcīgo taisnīguma izjūtu, vienlaikus nepieļaujot, ka ikdiena pārvēršas nepārtrauktos kašķos un spriedzē.
“Nenokaujiet to viņa brīnišķīgo sajūtu!” uzsver Oliņa. Viņa skaidro, ka šajā vecumā bērniem taisnīguma izjūta bieži kļūst īpaši izteikta, jo viņi ļoti nopietni uztver pieaugušo noteiktās robežas. “Tu man teici, ka nedrīkst iet pāri sarkanajam, tātad mēs tagad stāvam. Kāpēc tu pati pārkāp?” piemēru min Oliņa, atgādinot, ka bērni ļoti ātri pamana brīžus, kad pieaugušo rīcība nesakrīt ar pašu mācīto.
Vienlaikus speciāliste brīdina – bērnu nevajadzētu pārvērst par “sūdzambībeli” vai visas pasaules uzraugu. Vecāku uzdevums ir pamanīt bērna vēlmi ievērot taisnīgumu, uzslavēt viņa vērīgumu, bet atbildību par situāciju atstāt pieaugušo rokās. “Mēs runājam – vai, cik labi, ka tu to pamanīji!” saka Oliņa. Viņas ieskatā šādi bērnā veidojas atbildības sajūta, nevis vēlme sodīt vai kontrolēt citus.
Svarīgi arī, lai bērns saprot, ka ne visas situācijas iespējams ietekmēt vai izlabot. Tā vietā, lai uzņemtos citu pieskatīšanu, vecāki var palīdzēt bērnam nosaukt savas emocijas, izrunāt redzēto un pēc tam ļaut pieaugušajiem pašiem risināt situāciju. Tas palīdz saglabāt veselīgu taisnīguma izjūtu, neieslīgstot nepārtrauktā citu vērtēšanā.
Savukārt Rubenis sarunā atzīst, ka līdzīgas situācijas piedzīvojis arī savā ģimenē: “Man arī bija tas vecuma posms, ka mana meita tam ļoti sekoja līdzi.” Viņš piebilst, ka bērniem īpaši grūti pieņemt brīžus, kad vecāki paši neievēro noteikumus, kurus iepriekš māca saviem bērniem. “No vienas puses mēs bērniem mācām noteikumus, bet tad ir reizes, kad paši ar savu rīcību tos pārkāpjam,” viņš norāda.
Raidījuma laikā vairākkārt izskan doma, ka bērnam svarīgi iemācīt ne tikai taisnīgumu, bet arī elastību un empātiju. Oliņa uzsver – dzīvē būs situācijas, kad noteikumi netiks ievēroti, taču ne vienmēr viss ir bērna spēkos. “Dažreiz ir situācija, ka – jā, zaķīt, es redzu, ka šeit tas cilvēks ir pārkāpis noteikumus, bet mēs šobrīd neko nevaram darīt,” viņa skaidro. Tā vietā, lai steidzīgi nosodītu citus, bērnam var palīdzēt saprast, ka cilvēki mēdz kļūdīties, nogurt vai vienkārši nespēt rīkoties pareizi.
Sarunas noslēgumā abi raidījuma vadītāji uzsver – bērnam nav jāuzņemas atbildība par visas pasaules taisnīgumu. “Ir svarīgi, ka mēs to nepārvēršam par visas pasaules taisnīguma uzlikšanu uz bērna pleciem,” saka Rubenis. Savukārt Oliņa piebilst, ka līdzās noteikumiem bērniem jāmāca arī vieglums: “Jāmāca arī to elastību un humoru kaut kādās situācijās.”
