Viena dziesma kādam liek smaidīt, citam – aizdomāties, bet vēl kādam atgādina sen aizmirstu dzīves notikumu. Taču kāpēc viens un tas pats skaņdarbs uz cilvēkiem iedarbojas tik atšķirīgi? Raidījumā “Noturības kodols” bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs stāsta par mūzikas saikni ar psihisko veselību, emociju regulāciju un identitātes veidošanos, atklājot arī savu personīgo pieredzi attiecībās ar mūziku.
Lai gan Bezborodovs ikdienā strādā bērnu un jauniešu psihiskās veselības jomā, mūzika viņa dzīvē ieņem nozīmīgu vietu arī ārpus profesijas. Viņš stāsta, ka pieaugušā vecumā nolēmis nopietnāk pievērsties mūzikai, meklējot nodarbi, kas ārpus ikdienas darba ļautu gan izpaust sevi, gan labāk izprast sevi.
Tāpat bērnu psihiatrs norāda, ka mūzikas ietekme nav tikai teorētiska – Bērnu slimnīcā (BKUS) mūzikas terapija tiek izmantota kā daļa no ārstniecības procesa, palīdzot bērniem piekļūt savām emocijām, tās izpaust un pārstrādāt. Viņš piebilst, ka mūzikas terapeitisko ietekmi apliecina arī arvien vairāk zinātnisku pētījumu.
Mūzikas ietekme uz cilvēku nav tikai emocionāla vai estētiska. Klausoties skaņdarbus, smadzenes nepārtraukti cenšas prognozēt nākamo skaņu, ritmu vai melodijas attīstību, un tieši šis process lielā mērā nosaka klausīšanās baudījumu. “Daļa no tā, kāpēc mums patīk mūzika, ir saistīta ar nepārtrauktu prognozēšanas procesu, jo mūsu smadzenes prognozē nākamo skaņu un dažreiz kļūdās,” norāda Bezborodovs.
Smadzenēm patīk līdzsvars starp paredzamību un pārsteigumu. Pārāk vienveidīga mūzika ātri kļūst garlaicīga, savukārt pārlieku haotiska skaņu plūsma prasa lielu piepūli un var nogurdināt klausītāju. Tomēr mūzikas iedarbība neaprobežojas tikai ar skaņu analīzi – tā aktivizē smadzeņu daļas, kas saistītas ar emocijām un atmiņām, tādēļ tās ietekme bieži vien ir daudz dziļāka, nekā sākotnēji varētu šķist.
Taču ar intelektuālu analīzi vien mūzikas spēks nav izskaidrojams. Kā uzsver psihiatrs, skaņas ļoti tieši sasniedz smadzeņu daļas, kas saistītas ar emocijām un atmiņām. Tieši tāpēc dažkārt pietiek ar dažām pazīstamām notīm, lai cilvēks acumirklī atgrieztos kādā senā dzīves notikumā vai no jauna izjustu sen piemirstas emocijas. “Mūzika tiešā veidā izraisa emocijas,” norāda Bezborodovs, piebilstot, ka tai piemīt arī spēja izsaukt autobiogrāfiskas atmiņas.
Tāpat tiek apspriests bieži dzirdētais jautājums – vai pastāv “slikta” vai pat bīstama mūzika? Bezborodovs šādam apgalvojumam nepiekrīt, uzsverot, ka cilvēku reakcijas uz skaņdarbiem ir ļoti individuālas un cieši saistītas ar katra personīgo pieredzi. “Es nesliegtos apgalvot, ka mēs varam teikt, ka kaut kādu mūziku nevajadzētu klausīties, jo tā ir bīstama. Tā gluži nav,” saka bērnu psihiatrs.
Īpaša vieta sarunā atvēlēta pusaudžu attiecībām ar mūziku. Bezborodovs skaidro, ka šajā vecumā cilvēks meklē savu identitāti un piederību, tāpēc mūzika bieži kļūst par vienu no svarīgākajiem pašizpausmes līdzekļiem. “Daļa no pusaudžu vecuma uzdevumiem ir saprast, kas es esmu, veidot identitāti, un tas identitātes veidošanas process notiek caur grupas piederību,” viņš uzsver.
Vienlaikus psihiatrs mudina neiestrēgt vienā mūzikas burbulī. “Ir svētīgi klausīties dažreiz arī kaut ko citu un izmēģināt – aiziet uz koncertu mūzikas žanrā vai grupai, ko tu nekad neklausies. Tas no attīstības viedokļa ir veselīgi,” saka Bezborodovs.
Lai gan koncertzālē skan viens un tas pats skaņdarbs, katrs klausītājs tajā sadzird ko citu, jo līdzi nes savu dzīves pieredzi, emocijas un atmiņas. “Sēžot koncertzālē, katrs no klausītājiem klausās savu skaņdarbu, jo mūsu uztvere ir unikāla tāpēc, ka mūsu pieredze ir unikāla,” rezumē Bezborodovs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Noturības kodols” saturu atbild AS “Radio SWH”.
