Kāpēc vieniem attiecības izdodas veidot šķietami viegli, bet citi atkal un atkal nonāk pie jautājuma – ko es daru nepareizi? Raidījumā “Dzene meklē vīru” Ieva Dzene šo jautājumu uzdod pavisam personiski, bet atbildes kopā ar attiecību ekspertu Kristapu Ozoliņu meklē plašāk – ko vispār nozīmē prast veidot attiecības?
“Es bieži vien sev pārmetu – kas man kaiš? Kāpēc man neizdodas izveidot tādas tiešām pamatīgas un daudzmaz veselīgas attiecības un ģimenes dzīvi?” jautā Dzene. Vienlaikus viņa sevi pilnībā nevaino – arī savā spējā būt attiecībās viņa saskata gana daudz labu īpašību.
Ozoliņš uz šo jautājumu rosina skatīties plašāk – mēs bieži pieņemam, ka attiecības vienkārši jāprot veidot, lai gan patiesībā tā ir prasme, ko iespējams apgūt.
“Mēs nemākam veidot attiecības, mēs nemākam audzināt bērnus, mēs nezinām, kā.”
Pirmo attiecību “izglītību” cilvēks saņem ļoti agri – vērojot savus vecākus. Ozoliņš min vienkāršu piemēru: bērns redz mammu un tēti strīdamies, bet, pajautājot par notiekošo, saņem atbildi, ka viņi nemaz nestrīdas. “Un bērns saprata – aha, šādi izskatās meli. Okei, šādas ir attiecības, attiecībās melo,” viņš ilustrē, kā ģimenē redzētais veido pirmos priekšstatus par attiecībām.
Vispirms iepazīt, nevis mēģināt pārtaisīt
Viena no kļūdām attiecību sākumā ir cerība, ka otru cilvēku vēlāk izdosies mainīt.
“Tev ir svarīgi spēt pieņemt otru. Un, lai tu nevis koncentrētos uz to, ko tu gribi izmainīt, bet varētu pieņemt un saprast – varu vai nevaru pieņemt –, tev ir jāiepazīst,” saka Ozoliņš.
Viņš spilgti ilustrē arī to, kā laika gaitā var mainīties skatījums uz partneri: cilvēks var apprecēt “visskaistāko, vissmīļāko, visdevīgāko, visrūpīgāko”, bet šķirties jau no “narcisa, manipulatora, kretīna”. “Tad jautājums – tu viņu par tādu padarīji? Vai tu vienkārši neredzēji, ka viņš tāds ir?”
Dzene sarunu atgriež pie praktiskā: “Es esmu viena. [..] Ko varētu ieteikt? Kā tad nonākt līdz tam, ka es iemācos veidot attiecības?” Un vēl konkrētāk – “Kā iepazīties, piemēram?”
Ozoliņš min gan dažādus pasākumus un iespējas satikt cilvēkus klātienē, gan iepazīšanās lietotnes – pats ar savu līgavu esot iepazinies lietotnē “Tinder”. Dzene savukārt atklāj, ka ar iepazīšanos kā tādu viņai problēmu neesot: viņa ir komunikabla, apmeklē daudz pasākumu un viegli uzsāk sarunas, taču vīrieši viņas atklātību reizēm uztver kā flirtu.
“Tev ir vajadzīgs partneris, kuram tu liecies – wow, wow, forši,” saka Ozoliņš. Viņaprāt, Dzenes ekstravertums nav jāapslāpē, lai atrastu attiecības. Drīzāk vajadzīgs cilvēks, kuram šī viņas īpašība patīk.
Tādējādi atbildi uz Ievas sākotnējo jautājumu Ozoliņš nemeklē tikai tajā, ko viņai pašai vajadzētu mainīt, – tikpat būtiski ir atrast cilvēku, ar kuru viņa vienkārši sader.
Attiecības jāveido arī tad, kad partneris jau ir atrasts
Ar partnera atrašanu darbs nebeidzas. Ilgtermiņa attiecībās būtiski ir saprast, kas abus cilvēkus vieno. “Nodefinējam – hei, kas ir tas iemesls, kāpēc mēs esam kopā, kas ir tas mūsu kopīgais?” mudina Ozoliņš.
Kā vienu vienkāršu paņēmienu viņš piedāvā “džina” ideju – pajautāt otram, kādu vienu vēlēšanos šodien viņa labā varētu izpildīt.
“Mēs viens otram kļūstam par tādu sava veida džinu, un tas kļūst par kopīgo mērķi – būt par džinu vienam otram. Un katru dienu mēs izpildām viens otram vienu vēlēšanos.”
Vienas universālas receptes gan nav – attiecības Ozoliņš drīzāk raksturo kā prasmju kopumu, ko iespējams mācīties, arvien labāk iepazīstot gan sevi, gan otru.
