Aktiera un režisora Gerda Lapoškas attiecības ar teātri gadu gaitā piedzīvojušas dažādus pavērsienus – no bērnībā atrastas vietas, kas mainīja viņa dzīves virzienu, līdz aiziešanai pēc sāpīgas profesionālās pieredzes un vēlākai vēlmei atgriezties un atvainoties. Raidījumā “Virziens” viņš atklāti runā par savām kļūdām, attiecībām ar kritiku un to, kā mainījusies viņa izpratne par aktiera darbu un atbildību pret skatītāju.
Lapoška atskatās uz bērnību Grīziņkalnā, kur tolaik vide bijusi skarba. Tēvs viņu aizsūtījis uz skolēnu teātra pulciņu, un šodien aktieris šo šķietami vienkāršo lēmumu vērtē kā vienu no būtiskākajiem savā dzīvē. “Es domāju, tas izglāba manu dzīvi,” viņš saka, pieļaujot, ka citādi tā laika apstākļos viņa ceļš varējis aizvest pavisam citā virzienā.
Arī jauniešiem, kuri šaubās starp pašu vēlmēm un apkārtējo gaidām, Lapoškas padoms ir nepārprotams. Viņš atceras jaunieti, kurš uz ielas pienācis klāt un pastāstījis, ka vecāki vēlas, lai viņš studē biznesu, lai gan pats ļoti grib kļūt par aktieri. “Sūti dillēs savus vecākus un dari to, ko tu gribi,” Lapoška viņam toreiz atbildējis. Pēc mēneša jaunietis sociālajos tīklos uzrakstījis, ka ir iestājies. “Ja tu gribi, dari,” rezumē Lapoška.
Aizgāja, vainojot citus, bet atgriezās, lai atvainotos
Arī paša attiecības ar teātri nav bijušas vienkāršas. Pēc savas pirmās režijas izrādes un tai sekojušās kritikas Lapoška no teātra aizgājis. Šodien viņš savu toreizējo rīcību nevairās vērtēt kritiski:
“Nebiju gana stiprs, meklēju vainīgos visus citus, nevis sevi.”
Viņš atceras, ka aizgājis, “apvainojot visus, parādot visiem vidējo pirkstu”, taču laiks ārpus teātra licis vairāk paskatīties pašam uz sevi un savu izturēšanos pret apkārtējiem. Vēlme atgriezties sākotnēji pat neesot bijusi galvenā. “Es vienkārši gribēju atvainoties,” stāsta Lapoška.
Šī pieredze vēlāk saslēgusies arī ar viņa izrādes “Goodbye, February!” vēstījumu – cilvēkam ir tiesības kļūdīties, atsisties pret sienu, uzņemties atbildību un turpināt. “Mēs drīkstam nebaidīties, būt traki un atvainoties, un raudāt,” viņš saka.
Aplausi ir rezultāts, nevis mērķis
Mainījusies arī Lapoškas izpratne par to, kāpēc viņš vispār vēlas būt aktieris. Viņš atzīst, ka savulaik nozīmīga bijusi arī vēlme pēc uzmanības – sajūta, ka “mani redz”, “par mani runā” un “man aplaudē”.
Ar laiku attieksme mainījusies. Aplausi joprojām ir patīkami, taču tie nevar būt galvenais iemesls kāpt uz skatuves. “Aplausi ir rezultāts. Tas nav mērķis,” uzsver Lapoška. Daudz svarīgāks viņam kļuvis tas, ko ar savu darbu iespējams dot skatītājam.
Par būtisku pagrieziena punktu profesijas izpratnē Lapoška sauc “Karaļu spēli”. Esot uz skatuves gandrīz vienam un bez dekorācijām, viņš apjautis, ka aktiera galvenais instruments ir viņš pats – “balss, ķermenis, iztēle, dvēsele” –, bet skatītāju ar neīstumu, viņaprāt, apmānīt nevar.
“Aktierim ir jādod, tāpēc ka pie viņa ir atnākuši ciemos, nevis viņš ir atnācis ciemos.”
Skatītājs teātrim velta savu laiku un naudu, turklāt daļa cilvēku izrādi apmeklē vien dažas reizes gadā. Tāpēc iespēju iziet uz skatuves citu cilvēku priekšā Lapoška uztver kā privilēģiju un vienlaikus lielu atbildību.
Jaunajiem kļūdīties kļūst arvien grūtāk
Par kļūdām Lapoška runā arī saistībā ar jauno aktieru paaudzi. Viņaprāt, šodien jaunajiem māksliniekiem ir grūtāk, jo viņi ienāk profesijā laikā, kad gandrīz ikviens solis uzreiz kļūst publiski redzams un vērtējams.
Lapoška to raksturo kā hipernovērošanas laikmetu – kursa darbs, pirmā loma vai neveiksmīgs eksperiments var nonākt publiskajā telpā un uzreiz saņemt komentārus. “Līdz ar to tas aizliedz kļūdīties,” viņš saka, norādot uz spiedienu, ko šāda vide rada jaunajiem aktieriem.
“Latvija var kļūt par absolūtu teātru meku”
Runājot plašāk par Latvijas kultūras vidi, Lapoška uzsver, ka viens no valsts lielākajiem spēkiem ir kultūra un māksla. Latvijas nelielais izmērs, viņaprāt, nav šķērslis lielākām ambīcijām, tostarp teātrī, kur valodas robežas iespējams pārvarēt ar titriem, izrādēm bez teksta un citiem skatuves izteiksmes līdzekļiem.
“Latvija var kļūt par absolūtu teātru meku,” uzskata Lapoška. Viņam teātra centrā paliek tas, ko aktieris spēj dot cilvēkam skatītāju zālē. “Teātris var visu,” viņš saka: “Galvenais ir jēga un ideja.”
Pilnu raidījumu “Virziens” klausies un skaties ierakstā!
