Putnus varam uztvert kā ierastu Latvijas ainavas daļu – pavasarī dzirdam tos laukos un parkos, rudenī vērojam aizlidojošos kāšus, bet pilsētā bieži pat nepievēršam uzmanību tam, kādas sugas dzīvo tepat līdzās. Taču ilgākā laikā putnu skaita pārmaiņas var palīdzēt saprast kaut ko daudz plašāku – kas notiek ar pļavām, mežiem, ūdeņiem un citām dzīvotnēm.
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” biologs, ornitologs un Latvijas Dabas fonda padomes loceklis Jānis Ķuze skaidro, kāpēc putni ir vērtīgi dabas stāvokļa indikatori. Dažas sugas cilvēka pārveidotajā vidē spējušas pielāgoties ļoti labi, bet citām piemērotu dzīvesvietu kļūst arvien mazāk. Un tieši šo ilgtermiņa pārmaiņu vērošana ļauj pamanīt, kā mainās Latvijas daba.
Putni palīdz ieraudzīt pārmaiņas, kas citādi paliktu nepamanītas
Viens no iemesliem, kāpēc putni ir piemēroti dabas monitoringam, ir pavisam vienkāršs – cilvēki tos pazīst, redz un labprāt vēro. Tas ļauj novērojumos iesaistīt plašāku sabiedrību. Taču nozīmīgas ir arī pašu putnu īpašības: tie dzīvo ļoti dažādās vidēs, tiem ir atšķirīgi barošanās paradumi un dzīves stratēģijas, bet daļa sugu ik gadu migrē lielos attālumos.
Ķuze uzsver, ka putnu gadījumā būtiska ir nevis viena putna vai viena pāra klātbūtne konkrētā vietā, bet populāciju pārmaiņas ilgākā laikā. Kukaiņi, piemēram, daudz labāk var parādīt ļoti lokālas un straujas izmaiņas nelielā teritorijā, savukārt putnu monitorings ļauj vērot plašākas un ilgstošākas tendences.
Latvijā šādas tendences vietām ir satraucošas. Ķuze norāda, ka gan lauku putnu indekss, gan meža putnu indekss ilgākā laikā uzrāda lejupejošu virzienu. Tas nenozīmē, ka visām sugām klājas slikti, taču vairākām ar specifiskām dzīvotnēm saistītām sugām piemērotu dzīves apstākļu kļūst mazāk.
Vienkāršāka lauku ainava nozīmē mazāk vietas arī putniem
Viens no spilgtākajiem piemēriem ir grieze. Ķuze stāsta, ka deviņdesmitajos gados tās populācija sākotnēji pieauga, jo pēc kolhozu sistēmas sabrukuma daudzas lauksaimniecības zemes tika apsaimniekotas ļoti ekstensīvi vai uz laiku pamestas. Griezei šāda vide bija piemērota, taču arī pilnīga pļavu pamešana ilgtermiņā nebūtu risinājums – zālāji aizaugtu ar krūmiem un vēlāk mežu.
Situācija atkal mainījās līdz ar intensīvāku lauksaimniecību, un šobrīd, pēc Ķuzes teiktā, griežu skaits jau ilgstoši samazinās. Līdzīgas tendences novērojamas arī vairākām citām lauku putnu sugām.
Problēma nav tikai tajā, cik daudz lauksaimniecības zemes palicis. Svarīgi ir arī tas, cik daudzveidīga ir pati ainava. Zālājs, krūmu puduris, dzīvžogs, lauka mala vai cita neliela ainavas detaļa cilvēkam var šķist nebūtiska, bet putnam tā var būt vieta, kur ligzdot, paslēpties vai atrast barību.
Ja ainava tiek padarīta maksimāli viendabīga un šie mazie elementi pazūd, teritorija no saimnieciskā skatpunkta var kļūt vienkāršāka, bet dabas ziņā – nabadzīgāka. Ķuze kā piemērus min brūno čaksti, dzelteno cielavu un citas sugas, kuru dzīvei nepieciešama daudzveidīgāka lauku vide.
Arī mežā svarīgs ir ne tikai tas, cik daudz tajā ir koku
Līdzīgs princips darbojas mežā. Ķuze kā īpaši spilgtu piemēru min mežirbi – sugu, kas Latvijā ir saistīta tikai ar mežu un šeit uzturas visu gadu. Pēc viņa teiktā, kopš 2005. gada mežirbes populācija samazinājusies gandrīz par 90 procentiem.
Mežirbei svarīgs ir strukturāli daudzveidīgs mežs – ar pamežu, kritalām, dažāda vecuma un izmēra kokiem un nevienmērīgu zemsedzi. Savukārt saimnieciski izkopts mežs var kļūt daudz vienveidīgāks. Ja tiek izgriezts pamežs un mežs padarīts gaišāks un tehnikai vieglāk pieejams, daļai sugu pazūd tās struktūras, kuras nepieciešamas dzīvei.
Negatīvas tendences redzamas arī vairākām citām meža putnu sugām. Ķuze min vistu vanagu un peļu klijānu, vienlaikus uzsverot, ka ne vienmēr iespējams norādīt vienu konkrētu iemeslu. Nozīme var būt gan meža struktūras pārmaiņām un fragmentācijai, gan barības pieejamībai un citiem faktoriem.
Tomēr aina nav tikai negatīva. Ir arī sugas, kas cilvēka pārveidotajai videi pielāgojušās ļoti veiksmīgi. Dažiem pilsētu putniem skaits pat pieaug, bet sugas, kurām nepieciešami ļoti specifiski apstākļi, pārmaiņas izjūt daudz straujāk.
Palieņu pļavas parāda, cik daudz var zaudēt un atgūt
Īpaši spilgts stāsts ir par palieņu zālājiem – teritorijām pie upēm, kuras dabiskos apstākļos regulāri applūst. Raidījumā minēts, ka mūsdienās tie aizņem vairs tikai aptuveni 0,3% Latvijas teritorijas, lai gan agrāk bija daudz nozīmīgāka Latvijas ainavas daļa.
Ķuze aicina uz šo jautājumu skatīties plašāk par putniem vien. Latvijas ainavā agrāk bija vairāk līkumainu upju, pļavu, nelielu ainavas elementu un dabisku palieņu. Meliorācijas un upju iztaisnošanas rezultātā ūdens no daudzām teritorijām tiek novadīts ātrāk, un līdz ar ūdens režīmu mainās visa dzīvotne.
Dabiskā palienē upe pavasarī iziet no krastiem, ūdens uz laiku pārklāj zālājus un pēc tam pakāpeniski atkāpjas. Šādas teritorijas palīdz ūdeni aizturēt ainavā, saglabā mitrumu un rada piemērotus apstākļus ļoti daudzām sugām. Tajās barojas un ligzdo putni, bet applūdušās teritorijas izmanto arī zivis.
Ja ūdens tiek pēc iespējas ātrāk novadīts prom, šī sistēma mainās. Līdz ar palieņu izzušanu sarūk arī piemērotās dzīvesvietas sugām, kas no mitriem zālājiem ir atkarīgas. Ķuze kā piemērus min pļavu tilbīti, ķīvīti un ķikutu.
Taču Grīvu sala Lubāna mitrājā parāda arī pretēju procesu. Latvijas Dabas fonds tur sadarbībā ar zemes īpašnieku plašā teritorijā novācis aizaugumu un desmitiem kilometru garumā aizbēris savulaik izraktos grāvjus, lai palēninātu ūdens aizplūšanu un atjaunotu palienei raksturīgos apstākļus.
Pēc Ķuzes teiktā, palieņu ainava tur atjaunota aptuveni 500 hektāru platībā, un pārmaiņas redzamas arī putnu dzīvē. Teritorijā sastopami ķikuti, pļavu tilbītes, ķīvītes un vairākas ar zālājiem un ūdeņiem saistītas pīļu sugas. Grīvu sala tādējādi kļuvusi par piemēru tam, ka, atjaunojot piemērotu dzīvotni, iespējams radīt apstākļus, kuros atgriežas arī tai raksturīgās sugas.
Un tieši šeit labi redzams, kāpēc dabas aizsardzībā nepietiek rūpēties tikai par vienu putnu. Atjaunojot palieni, vienlaikus tiek atjaunots ūdens režīms, zālājs un vesela dzīves telpa daudziem dažādiem organismiem.
Putnu vērošana palīdz ieraudzīt arī pašu ainavu
Lai sāktu pamanīt šīs pārmaiņas, pašam nav jākļūst par profesionālu ornitologu. Ķuze iesaka doties dabā ar interesi un atvērtu prātu. Noder piemērots apģērbs un binoklis, taču pirmajās reizēs svarīgākais ir vienkārši skatīties, klausīties un sākt pamanīt sugas, kurām iepriekš esam gājuši garām.
Rudens tam ir īpaši interesants laiks, jo putnu pasaule mainās – daļa tālo migrantu jau devušies prom, citi vēl turpina ceļu, bet vēlāk Latvijā ierodas arī putni, kuriem mūsu ziema ir piemērota uzturēšanās vieta. Ķuze kā labas putnu vērošanas vietas min Ķemeru Nacionālo parku, jūras piekrasti un Grīvu salu.
Taču putnu vērošanas lielākā vērtība var nebūt tikai atpazīto sugu skaits. Sākot ievērot, kur konkrēti putni dzīvo un kādas vietas tiem nepieciešamas, citādi sākam skatīties arī uz pašu ainavu. Vecs mežs vairs nav tikai koku kopums, slapja pļava nav “neizmantota zeme”, bet krūmu puduris lauka malā – ne obligāti kaut kas lieks.
Putni ļoti uzskatāmi parāda, ka cilvēka lēmumi par ainavu nebeidzas pie lauka, meža vai upes robežas. Mainot dzīvotni, mainās arī sugas, kuras no tās ir atkarīgas. Un reizēm vislabākais signāls tam, ka ainavā kaut kas ir mainījies, ir putns, kuru vietā, kur tas agrāk bija ierasts, ar laiku redzam vai dzirdam arvien retāk.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
