Latviju bieži uztveram kā zaļu valsti. Meži, pļavas, ezeri, upes, daba tepat blakus arī pilsētās. Taču Latvijas Dabas fonda pārstāve Liene Brizga-Kalniņa Radio SWH un Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” atgādina, ka dabas daudzveidība nav tikai sajūta par “zaļumu” apkārt. Tā ir arī konkrēti mērāma sistēma, no kuras atkarīga dabas spēja pastāvēt, pielāgoties un turpināt darboties.
Vienkāršs piemērs ir pļava. No malas var šķist, ka nav lielas starpības, vai tajā zied piecas vai piecdesmit dažādas puķes. Aci priecē abas. Taču, ja vienā gadā laikapstākļi nav piemēroti šīm piecām sugām, pļavā vairs nav barības apputeksnētājiem, nav kukaiņu, ar ko baroties putniem, un visa sistēma sāk zaudēt līdzsvaru.
Liene Brizga-Kalniņa to salīdzina ar zeķubiksēm, kurām parauj vienu valdziņu. Kad tas notiek, tad sāk irt viss audums. Dabas daudzveidība nozīmē stabilitāti. Jo vairāk sugu un dzīvotņu, jo lielāka iespēja, ka daba spēs izturēt pārmaiņas, arī karstas vasaras, sausumu vai citus traucējumus.
Kāpēc “zaļa Latvija” vēl nenozīmē veselīgu dabu
Raidījumā izskan, ka Latvijai patiešām ir priekšrocība, jo no daudzām vietām salīdzinoši ātri iespējams nokļūt dabā. Taču tas vēl nenozīmē, ka dabas daudzveidības stāvoklis ir labs.
Liene Brizga-Kalniņa skaidro, ka viens no rādītājiem, pēc kura vērtē bioloģisko daudzveidību, ir biotopu aizsardzības stāvoklis. Vienkārši sakot, tas rāda, cik veselīga ir daba. Latvijā labvēlīgā aizsardzības stāvoklī ir tikai aptuveni 10% biotopu. Tas, viņasprāt, nav iepriecinošs rādītājs.
Dabas daudzveidības izzušana bieži nenotiek skaļi un redzami. Atkritumi dabā cilvēkus satrauc vairāk, jo tos redzam uzreiz. Savukārt sugu izzušana un dzīvotņu pasliktināšanās notiek lēnām. Liene to raksturo kā gaismu, kuru nenogriež pēkšņi, bet pamazām. Eksperti šādu procesu sauc arī par izmiršanas parādu – sugas vēl pastāv, bet apstākļi, kuros tām jādzīvo un jāvairojas, kļūst arvien nepiemērotāki.
Īpaši sarežģītā situācijā Latvijā ir dabiskie zālāji. Tie saglabājušies mazāk nekā vienā procentā teritorijas, lai gan pirms aptuveni 100 gadiem tie bija ap 30%. Liene Brizga-Kalniņa uzsver, ka šādu vēsturisko apjomu nākotnē, visticamāk, atkārtot nevarēs, tomēr dabisko zālāju vajadzētu būt vairāk, lai saglabātos sugas, kurām tie ir vienīgā dzīvotne.
Svarīgi arī tas, ka dabiskā pļava nav vienkārši “aizlaists mauriņš”. Mauriņam ir sava funkcija, bet dabiskai pļavai – sava. Dabiskās pļavas var uzturēt ar noganīšanu, un tieši zirgi un govis palīdz šīm vietām saglabāties. Šādās pļavās var iegūt sienu, ganīt lopus, vākt ārstniecības augus, pīt Jāņu vainagus, iegūt medu un vienlaikus saglabāt bioloģisko daudzveidību.
Invazīvās sugas un pilsētas pļavas
Vēl viena tēma, kas raidījumā tiek apspriesta, ir invazīvās sugas. Eksperte norāda, ka Latvijā šī situācija tiek arvien precīzāk fiksēta, un kā vienu no zināmākajiem piemēriem min Spānijas kailgliemezi. Viņa atsaucas uz invazīvo sugu ekspertu teikto, ka Spānijas kailgliemeža izķeršanas laiks jau ir nokavēts un šobrīd atliek cīnīties ar sekām.
Invazīvo sugu izplatību ietekmē gan klimata pārmaiņas, gan cilvēku pārvietošanās un dažādu augu vai dzīvnieku nonākšana jaunās vietās. Liene uzsver, ka cilvēkiem ir svarīgi pazīt invazīvās sugas. Ja tās aug iemīļotās pastaigu vietās, pārgājienu var apvienot arī ar to mehānisku iznīcināšanu. Tas var palīdzēt, piemēram, ar zeltslotiņām, lupīnām un puķu sprigani, taču būtiski ir zināt, ko tieši drīkst raut ārā.
Sarunā izskan arī doma, ka eksotika ne vienmēr jāmeklē svešzemju augos. Dabiskā pļava ar lielu vietējo sugu daudzveidību pati par sevi jau ir kaut kas īpašs. Liene Brizga-Kalniņa saka, ka cilvēks, kura pļavā vienā kvadrātmetrā aug 30 vai pat 40 dažādas sugas, var ar to lepoties.
Pilsētā šī doma izpaužas pilsētas pļavās. Rīgā šobrīd ir vairāk nekā 40 pilsētas pļavas. Tās nav gluži dabiskās pļavas, jo tajās cilvēki ir ienākuši ar dabisko pļavu augiem, bet kopumā to attīstība tiek vērtēta kā veiksmīga. Liene stāsta, ka vietējās kopienas šīs vietas pieskata un uzrauga, un tas rāda, ka cilvēkiem šādas pļavas ir svarīgas.
Pilsēta, viņasprāt, var kļūt par nozīmīgu vietu bioloģiskajai daudzveidībai. Lauki kļūst arvien industrializētāki, un savvaļas augiem un dzīvniekiem tur paliek mazāk vietas. Tāpēc pilsētas vairs nav tikai betons un asfalts. Tajās arvien vairāk vietu atrod putni, augi, apputeksnētāji un citas dzīvās dabas formas.
Noslēgumā Liene Brizga-Kalniņa aicina sākt ar vienkāršu lietu – kļūt redzīgākiem. Ieraudzīt dabu pilsētā, pamanīt putnus, augus un dzīvību sev apkārt. Jo tikai to, ko pamanām un novērtējam, mēs sākam arī sargāt.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
