Māksliniece Evija Zausajeva ir “Eviart Gallery” dibinātāja un kopgleznošanas meistarklašu vadītāja, kurās piedalījušies jau simtiem cilvēku. Taču aiz šī veiksmes stāsta slēpjas arī ļoti smags dzīves posms. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” viņa atklāti stāsta par vīra zaudējumu, piecu bērnu audzināšanu un to, kā soli pa solim izdevies atrast spēku dzīvot tālāk.
Māksla Evijas dzīvē ienāca jau bērnībā. Tēvs un vectēvs bija mākslinieki, un tieši vectēva darba disciplīna kļuva par vienu no svarīgākajiem principiem arī viņas pašas dzīvē. Vectēva piemērs viņai iemācīja vēl kādu būtisku atziņu, kas joprojām nosaka viņas attieksmi pret darbu.
“Es esmu viens no tiem māksliniekiem, kurš negaida mūzu. Man šķiet, ka īsti tas nav tas formāts – gaidīt mūzu un tad kaut ko radīt. Ir jārada katru dienu.”
Šodien ap galeriju izveidojusies ne tikai izstādes un ierāmēšanas darbnīca, bet arī kopgleznošanas meistarklases, kurās cilvēki ne vien apgūst gleznošanu, bet rada paliekošas atmiņas. Kā saka pati Evija, “tu jau atmiņu nenopirksi. Tu vari atmiņu radīt pats”, un tieši kopīgais radīšanas process ir tas, kam ir vislielākā vērtība.
Taču 2024. gadā dzīve krasi mainījās. Mūžībā aizgāja viņas vīrs Artūrs, kurš bija ieguldījis savu darbu arī “Eviart Gallery” tapšanā. Tāpēc galerijas darbības turpināšana pēc viņa aiziešanas kļuva ne tikai par profesionālu pienākumu, bet arī par veidu, kā turpināt abu kopīgi iesākto.
Tieši tajā laikā īpašu nozīmi ieguva Ivo Fomina dziesma “Nekas jau nebeidzas”. Evija atzīst, ka tā skanēja gandrīz katru dienu, un saka: “Paldies Ivo Fominam! Šī dziesma man tajā brīdī bija kā terapija.” Tā palīdzēja pārdzīvot smagāko laiku un deva spēku iet uz priekšu.
Lai arī sēras bija smagas, ikdiena neapstājās. Jau pēc dažām nedēļām Evija atgriezās galerijā, turpināja vadīt meistarklases un organizēt izstādes, jo, kā viņa pati saka, “viss jau notiek. Tu vienalga dodies, darbojies.” Mājās viņu gaidīja pieci bērni, un cita varianta vienkārši nebija.
“Ģimenē ir pieci bērni. Tev jau nav variantu. Tev ir jāiet, jāceļas, jākustas!”
Pēdējos gados Evija iemācījusies vairāk paļauties uz dzīves ritējumu un pieņemt domu, ka viss notiek īstajā brīdī. Viņa bieži atceras vārdus, kas pašai kļuvuši par svarīgu atbalstu: “Esi plūstošs, paļaujies, atbrīvojies. Viss notiek īstajā brīdī.”
Laikam ejot, dzīvē pamazām ienāca arī jauns posms. Māksliniece stāsta, ka nevar pateikt, kurā brīdī tas sākās, jo, kā pati atzīst, “mēs pat nevaram pateikt, kurā mirklī tas notika.” Arī jaunās attiecības dzīvē ienākušas pavisam dabiski, bez apzināta mēģinājuma visu sākt no jauna.
Šodien Evija turpina attīstīt galeriju, īsteno jaunus projektus un domā par ieceri sarīkot “Eviart” mākslas dienas, kur vienkopus pulcētu cilvēkus, kuri viņas vadībā radījuši savus darbus. Atskatoties uz pēdējiem gadiem, viņa atzīst, ka jaunā dzīves lappuse neveidojās vienā mirklī. “Tā vienkārši izauga,” saka māksliniece. Arī savu dzīves ceļu viņa salīdzina ar mākslas darba tapšanu – viss veidojies pamazām.
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies un skaties ierakstā!
