Raidījumā “Kā dzīvot tālāk?” viesojas sportisti Emīls Indriksons un Dāvis Valdovskis, kuri pārstāv jauno Latvijas skeletona paaudzi. Viņi stāsta par gatavošanos 2026. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Milānā un Kortīnā, par spiedienu, drosmi un to, kā trenēt ne tikai ķermeni, bet arī prātu.
Abi sportisti atzīst – brāļi Dukuri joprojām ir skeletona stūrakmens. Viņu panākumi, medaļas un gadi trasē pacēla Latvijas skeletonu pasaules līmenī, un šodien jaunā paaudze turpina šo ceļu. “Mēs darām visu, lai tiktu līdz tam, kur bija nonācis Martins un Tomass,” nosaka Indriksons. Arī Valdovskis piebilst: “Martins dažreiz piebrauc, paskatās, kā mēs braucam, un pasaka, ko pielabot. Tas dod pārliecību, ka ejam pareizajā virzienā.”
Sportistu ikdiena ir fiziski intensīva – treniņi, spēka darbs un koncentrēšanās uz katru niansi. “Tagad sākas sacensības, un līdz janvārim mums jāvāc punkti, lai kvalificētos olimpiādei,” stāsta Indriksons, “Jābūt līmenī, jāapdzen citu valstu braucēji.” Ja viss notiks, kā plānots, ir labas iespējas startēt abiem, papildina Valdovskis. Lai to panāktu, viņi trenējas Siguldas trasē, kas, kā paši saka, “ir viena no sarežģītākajām pasaulē un tāpēc arī vislabākā skola”.
Skeletonā fiziskā sagatavotība ir tikai puse no panākumiem – otru nosaka prāts. “Pirms starta mēs ar aizvērtām acīm izbraucam trasi galvā – katru virāžu, katru kustību. Kad sāc braukt, ķermenis jau zina, kas jādara,” stāsta Valdovskis, kam piekrīt arī Indriksons: “Ja galvā ir miers, trase pati izdodas. Kad domas skrien, kļūdas nāk pašas.” Mentālā noturība, viņuprāt, ir tas, kas šķir vienkārši labus braucienus no izciliem.
Abi sportisti atzīst – skeletons nav sporta veids vājajiem. “Pēc pirmā kritiena likās, ka viss, šis nav priekš manis,” stāsta Valdovskis, “Bet adrenalīns dara savu – tu atgriezies. Tā kļūst par atkarību.” Viņi trenējas ne tikai uz ledus, bet arī garīgi – attīsta pacietību, disciplīnu un mieru, kas palīdz saglabāt fokusu pat vislielākajā ātrumā.
Šobrīd abi jaunie skeletonisti dzīvo ar vienu mērķi – pārstāvēt Latviju olimpiādē un pierādīt, ka Latvijas skeletona gars joprojām ir dzīvs. “Es no sevis zeltu personīgi prasu,” atzīst Valdovskis, “Citādāk trasē nav jēgas iet.” Savukārt Indriksons to formulē mierīgāk, bet tikpat pārliecinoši: “Gribas, lai cilvēki atkal stāv trasē ar karogiem – kā toreiz, kad brauca Martins.”
