Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” aktrise Agnese Budovska stāsta par savu dalību filmā “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” un par to, kā šis projekts izmainījis viņas profesionālo ceļu. Filma nav tikai sporta drāma – tā ir stāsts par sievietēm, kuras panāca neiespējamo, dzīvojot sarežģītā laikā. Tieši tāpēc Budovska atzīst: “Jābūt akmens cietam cilvēkam, lai filmas laikā, to noskatoties, tevī kaut kas nesakustētos.”
Viņa atklāj, ka režisors Dzintars Dreibergs galveno lomu uzticējis pēc noklausīšanās, kas kļuvusi par svarīgu pavērsienu viņas aktrises karjerā: “Tā ir liela veiksme manā aktrises karjerā, ka Dzintars izvēlējās mani par galvenās lomas atveidotāju.” Filmas stāsts īpaši izgaismo cilvēkus, kuri, būdami sistēmas iekšienē, tomēr palīdzējuši citiem.
Pirmizrāde aktrisi aizkustinājusi, jo skatītāji atsaukušies negaidīti sirsnīgi. Tāpat viņa stāsta par vēstulēm, kurās cilvēki dalījušies ar savām emocijām: “Cilvēki man raksta paldies, ka ir labi un ka ir raudāts, un ir smiets.” Īpaši spēcīgs bijis brīdis, kad viņa satikusi dzīvo leģendu Skaidrīti Smildziņu-Budovsku. “Mans mērķis bija finālā izlikt tos TTT gājienus, un tāpēc tas bija maģisks brīdis,” saka aktrise, uzsverot, cik nozīmīgi ir atjaunot vēsturiskās atmiņas.
Runājot par filmēšanas procesu, Budovska neslēpj – fiziskais darbs bijis viens no intensīvākajiem, ko viņa piedzīvojusi. Lai sasniegtu autentisku sportistes kustību plastiku, nācies daudz trenēties zālē un atkārtot kombinācijas līdz automātismam. Viņa spilgti atceras mirkli, kad ķermenis atteicis paklausību: “Man atteicās kājas. Es viņas vairs nekontrolēju, un es ieskrēju sienā.” Tomēr, kā pati saka, viņa ātri saņēmusies: “Iedzēru magniju un skrēju tālāk.”
Budovska atzīst, ka basketbols pirms filmēšanas viņai nav bijis pazīstams, taču tas nav bijis šķērslis, lai apgūtu vajadzīgās prasmes. “Nē, nekad,” viņa atbild uz jautājumu, vai iepriekš spēlējusi basketbolu, “Man ļoti patīk bumbu spēles, bet tā nebija mana prasme.” Filmā basketbola kombinācijas ir horeogrāfiski izveidotas, taču balstītas reālās tā laika spēlēs. Šī pieeja palīdzējusi radīt sajūtu, ka skatītājs ir īstas spēles vidū.
Noslēgumā aktrise uzsver komandas darbu, kas bijis filmas lielākais spēks. “Lai visiem šiem cilvēkiem, kas pielikuši savu pirkstu, elpu, telpu un sirdi, visas dzīves bumbas krīt grozā,” viņa saka, “Es skauju un mīļoju katru no tiem cilvēkiem, kas iesaistījās filmas tapšanā.” Tieši šī cieņa pret vēsturi, cilvēkiem un kopējā darba garu padarījusi filmu par stāstu, kas turpina dzīvot arī pēc pēdējā kadra.
Pilnu sarunu klausies un skaties ierakstā!
