Ģimenēs tas bieži sākas nemanāmi – viens vecāks kļūst par mierinātāju un drošo ostu, otrs par stingro robežu turētāju. Sākumā tas šķiet ērti un dabiski, taču ar laiku šāds “labā un sliktā policista” modelis var sākt graut ne tikai vecāku attiecības, bet arī bērna emocionālo drošību. Raidījumā “Pietura vecākiem” psiholoģisko lomu sadalījumu ģimenē analizē “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis, uzsverot – bērnam svarīga ir nevis ideāla, bet vienota vecāku komanda.
Rubenis ieskicē, ka daudzās ģimenēs šāds lomu sadalījums veidojas pakāpeniski un gandrīz nemanāmi. “Viens vecāks kļūst par to, pie kura iet samīļoties un meklēt mierinājumu, bet otrs paliek noteikumu un prasību pusē,” viņš stāsta, skaidrojot, ka bērnam ir svarīgi piedzīvot abus vecākus kā emocionāli pieejamus un drošus cilvēkus, nevis sadalīt viņus “labajā” un “sliktajā”.
Savukārt Oliņa lauž populāro stereotipu, ka mamma vienmēr ir maigā, bet tētis – stingrais. Viņasprāt, šāds modelis nav saistīts ar dzimumu, bet gan ar katras ģimenes dinamiku. “Tas sadalījums nereti notiek organiski,” atzīst speciāliste, piebilstot, ka viens vecāks var būt impulsīvāks, bet otrs empātiskāks neatkarīgi no dzimuma.
Tāpat abi pievēršas arī tam, kas notiek brīdī, kad vecāki bērna priekšā sāk spēlēt pretējās komandās. Pēc Oliņas domām, bērns šādās situācijās ātri iemācās meklēt izdevīgāko variantu un “izvilkt laimīgo lozi”. “Ilgtermiņā šāds lomu sadalījums sadedzina vecāku attiecības un rada bērnam nedrošu vidi,” viņa brīdina. Rubenis piebilst, ka stingrākais jeb tā sauktais “sliktā policista” vecāks šādā modelī bieži sāk justies vientuļš, nesaprasts un emocionāli atraidīts.
Speciālisti vairākkārt atgriežas pie vienotības nozīmes ģimenē. Oliņa to raksturo kā kopīgus “pīlārus”, uz kuriem balstās ikdiena. “Drošība, cieņa un mācības – tie ir pīlāri, kur mums jābūt vienotā frontē,” viņa uzsver. Tajā pašā laikā speciāliste atgādina, ka vecākiem nav jākļūst identiskiem: “Nav jāmēģina kļūt par identiskajiem cilvēkiem. Mēs tādi vienkārši nevaram būt.”
Īpaši asa saruna izvēršas par situācijām, kad viens no vecākiem slepus atceļ otra noteiktās robežas. “Ja tētis pateica nē, tad mamma nevar pateikt – labi, tikai nesaki tētim, es tev tomēr atļaušu,” uzsver Oliņa. Viņasprāt, šādi tiek grauta ne tikai otra vecāka autoritāte, bet arī bērns tiek ierauts manipulējošā spēlē starp pieaugušajiem.
Noslēgumā Rubenis atgādina – bērnam nepieciešams piedzīvot abus vecākus gan kā emocionāli tuvus, gan drošus robežu noturētājus. Tieši tas ģimenē rada īstu drošības sajūtu.
