Iedomāsimies pavisam ikdienišķu situāciju – vienai mājai uz jumta ir saules paneļi, saulainā vasaras dienā tie saražo vairāk elektrības, nekā konkrētajā brīdī iespējams patērēt, bet kaimiņam turpat blakus elektrība ir vajadzīga. Vai šo pārpalikumu nevarētu izmantot kopīgi?
Tieši uz šādas idejas balstās energokopienas. Cilvēki un organizācijas apvienojas, lai kopīgi ražotu, patērētu, uzkrātu un kopīgotu enerģiju. Latvijā šis modelis vēl ir salīdzinoši jauns, un praksē dalīšanās pagaidām nenotiek gluži tik vienkārši, kā varētu izklausīties. Tomēr pirmie piemēri jau ļauj saprast, kā šāda sistēma varētu darboties.
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” Latvijas Lauku foruma klimata un enerģētikas eksperte Ilvija Ašmane skaidro, kas īsti ir energokopiena, kāpēc tās mērķis nav peļņa un ar ko sākt cilvēkiem, kuri gribētu kopā ar kaimiņiem izmantot vietēji saražotu enerģiju.
Ne visiem jābūt saules paneļiem
Ašmane skaidro, ka energokopienai jābūt juridiskai personai, kurā var apvienoties privātpersonas, uzņēmumi, pašvaldības vai citas organizācijas. Taču visiem biedriem nav jāražo elektrība. Vienam var būt piemērots jumts vai zeme saules paneļiem, kamēr citi galvenokārt patērē kopīgi saražoto.
Galvenā doma ir nevis saražot pēc iespējas vairāk elektrības pārdošanai, bet izmantot to pašas kopienas vajadzībām. Pēc Ašmanes skaidrotā, Latvijas regulējums paredz, ka gada griezumā vismaz 80% saražotās enerģijas jāpatērē kopienas biedriem. Ja galvenais mērķis ir ražot elektrību tirgum un pelnīt, tas jau ir cits uzņēmējdarbības modelis.
Šāda pieeja var būt interesanta cilvēkiem, kuri paši nevar uzstādīt savus saules paneļus. Piemēram, dzīvokļa īpašniekam nav sava jumta, kuru viņš varētu vienpersoniski izmantot, bet kopienā ražošana var atrasties citā vietā. Arī vairākiem kaimiņiem reizēm var būt racionālāk izveidot vienu kopīgu sistēmu nekā katram atsevišķi iegādāties savu nelielo elektrostaciju.
Turklāt ne katrai nelielai cilvēku grupai uzreiz nepieciešama energokopiena. Ašmane raidījumā min arī aktīvo lietotāju modeli – ja elektrību savā starpā vēlas kopīgot neliels privātpersonu loks, atsevišķos gadījumos to iespējams darīt bez energokopienas dibināšanas. Viņa gan norāda, ka šādā modelī jāievēro savi nosacījumi, tostarp dalībniekiem jābūt pie viena elektroenerģijas tirgotāja.
Elektrība pie kaimiņa neiet pa atsevišķu vadu
Enerģijas kopīgošana nenozīmē, ka no vienas mājas saules paneļiem tiek aizvilkts kabelis līdz nākamajai sētai. Saražotā elektrība nonāk kopējā elektrotīklā, un uzskaite notiek sistēmā.
Te gan parādās viena no Latvijas pašreizējā modeļa sarežģītākajām vietām. Ašmane skaidro, ka energokopienas biedri pagaidām nevar vienkārši pateikt: “Es saražoju desmit kilovatstundas, piecas atdodu kaimiņam.” Praktiskajā norēķinu modelī ir iesaistīts elektroenerģijas tirgotājs, un kopīgošana ir saistīta ar saražotās elektrības vērtību naudā.
Tas nozīmē, ka ražotāja pārpalikums tiek nodots tīklā, par to notiek norēķins ar tirgotāju, bet tālāk kopiena savā starpā sadala iegūto vērtību. Ašmane atzīst, ka tas vēl nav tik tiešs enerģijas kopīgošanas modelis, kādu cilvēki intuitīvi varētu sagaidīt.
Lai kilovatstundas varētu sadalīt daudz tiešāk, sistēmai būtu nepārtraukti jāzina, kurš konkrētajā laikā ražo, kurš patērē un kā saražotais sadalāms starp biedriem. Tas prasa detalizētu uzskaiti un tehnisku sistēmu, kas spēj apstrādāt šos datus.
Tāpēc energokopienas Latvijā šobrīd ir ne tikai jauns enerģētikas modelis, bet arī process, kurā vēl tiek mācīts, kā ideju visērtāk īstenot praksē.
Kalnienā jau mācās darot
Viens no pirmajiem praktiskajiem piemēriem ir Kalniene Gulbenes novadā. Ašmane stāsta, ka tur priekšrocība bijusi jau iepriekš aktīva vietējā kopiena – cilvēki sadarbojušies citos projektos, rīkojuši pasākumus un bijuši pieraduši kopīgi risināt jautājumus.
Energokopiena sākusies ar deviņiem biedriem un vēlāk augusi. Izveidota saules elektroenerģijas ražošana ar aptuveni 40 kilovatu kopējo jaudu un 40 kilovatstundu uzkrāšanas iespēju, turklāt iekārtas izvietotas vairākās vietās.
Taču svarīgākais darbs noticis vēl pirms paneļu uzstādīšanas. Tika analizēts biedru patēriņš, modelēts, cik daudz enerģijas nepieciešams un cik lielu ražošanas sistēmu kopiena pati spētu izmantot. Tieši šeit energokopienu ideja atšķiras no principa “jo vairāk paneļu, jo labāk”.
Ja saules elektrostacija saražo daudz vairāk elektrības, nekā biedri spēj izmantot, pārpalikums jānodod tīklā. Tāpēc nepieciešams sabalansēt ražošanu, patēriņu un, iespējams, arī uzkrāšanu. Ašmane īpaši iesaka kopā ar saules elektrostaciju izvērtēt akumulatoru, jo tas ļauj dienā saražoto izmantot vēlāk, kad saule vairs nespīd.
Kalnienes piemērs ir nozīmīgs arī tādēļ, ka teorija tiek pārbaudīta reālā dzīvē. Tikai ejot cauri visam procesam, kļūst redzamas nianses, kuras sākotnēji likumos vai projekta aprakstā nav iespējams paredzēt. Šī pieredze savukārt var palīdzēt nākamajām kopienām.
Lielākais šķērslis ne vienmēr ir tehnoloģija
Saules paneļi, akumulatori un skaitītāji jau ir pieejamas tehnoloģijas. Sarežģītāka var izrādīties pati sadarbība. Ašmane uzsver, ka gandrīz katrai šādai iniciatīvai nepieciešams cilvēks, kurš uzņemas līdera lomu – virza procesu, interesējas par nosacījumiem un palīdz pārējiem nonākt līdz kopīgiem lēmumiem.
To labi var redzēt arī daudzdzīvokļu ēkās. Tehniski arī pilsētas mājas iedzīvotāji var domāt par energokopienas veidošanu, bet vispirms viņiem savā starpā jāvienojas. Līdzīga problēma jau pazīstama ēku renovācijā – pat tad, ja ieguvums šķiet saprotams, kopīgu lēmumu pieņemšana var prasīt ļoti daudz darba.
Nozīmīga ir arī uzticēšanās. Ja ražošanas iekārtas fiziski atrodas viena biedra īpašumā, pārējiem jābūt skaidram, kā tiek uzskaitīta enerģija un sadalīts ieguvums. Tādēļ Ašmane caurspīdīgumu sauc par vienu no svarīgākajiem priekšnoteikumiem.
Un energokopiena nav automātiski pareizā atbilde visiem. Latvijas Lauku forums palīdzējis vairākām iniciatīvām analizēt patēriņa datus, un dažos gadījumos secinājums bijis, ka cilvēkiem vispirms izdevīgāk būtu pievērsties vienkāršākiem energoefektivitātes pasākumiem, nevis dibināt energokopienu.
Vispirms cilvēki un dati, tikai pēc tam paneļi
Ja ideja šķiet interesanta, Ašmane iesaka sākt nevis ar tehnoloģiju iegādi, bet ar domubiedru atrašanu. Jāsaprot, kuri cilvēki vai uzņēmumi būtu gatavi sadarboties un vai viņu enerģijas patēriņš vispār labi papildina viens otru.
Nākamais solis ir dati. Cik daudz elektrības potenciālie biedri patērē gada laikā? Kurās stundās tā nepieciešama? Kam patēriņš ir lielāks darba dienā, kam vakaros? Tikai pēc šādas analīzes iespējams saprast, cik lielu ražošanas jaudu ir jēga veidot un vai energokopiena vispār būs piemērots risinājums.
Ja secinājums ir pozitīvs, tad jau var domāt par juridiskas personas izveidi, projekta sagatavošanu, pieslēguma jautājumiem un finansējuma iespējām. Ašmane norāda, ka Latvijas Lauku forums ir sagatavojis arī materiālus un biedrības statūtu paraugus cilvēkiem, kuri vēlas sākt šādu procesu.
Taču pats svarīgākais energokopienu idejā, iespējams, nav juridiskā forma vai saules paneļu skaits. Tā ir pavisam cita pieeja resursam, kuru esam pieraduši izmantot individuāli.
Ne katram obligāti nepieciešama sava atsevišķa elektrostacija, ja enerģiju iespējams ražot, uzkrāt un izmantot kopīgi. Vienā vietā var būt labāks jumts saules paneļiem, citam – lielāks patēriņš dienas laikā, vēl kādam – iespēja izmantot pārpalikumu citā brīdī.
Ilgtspējīgāka ikdiena ne vienmēr nozīmē nopirkt vēl vienu jaunu iekārtu katram atsevišķi. Reizēm gudrāks risinājums sākas ar trim daudz vienkāršākām lietām – saprast savu patēriņu, aprunāties ar kaimiņiem un noskaidrot, vai esošos resursus iespējams izmantot kopā.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
