Raidījumā “Pietura vecākiem” katru nedēļu tiek runāts par vacākiem aktuālām tēmām. Šoreiz “Centrs ZIN” vecāku izglītības treneri Inga Oliņa un Georgs Rubenis runā par tik svarīgo, netveramo, bet tik ļoti nepieciešamo vērtību – motivāciju.
Georgs Rubenis: Šobrīd tuvojas marta beigas, līdz mācību gada beigām palikuši mazāk nekā divarpus mēneši un šis ir laiks, kad reizēm vecāki mēdz paskatīties uz savu jauniešu atzīmēm, atmosties un sākt domāt, ka varbūt kaut kas ir jādara. Tāpēc šis ir labs laiks, lai padomātu par to, vai vecākiem vajag mākslīgi motivēt bērnus un pusaudžus, jo īpaši vecāko klašu skolēnus? Vai vajag piesolīt kādus burkānus par labām atzīmēm mācību gada beigās vai, tieši otrādi – draudēt ar pātagām, ja kaut kas netiek izpildīts.
Inga Oliņa: Ir tādas jaunākās motivācijas teorijas, piemēram, pašdeterminācijas teorija, kas saka, ka tie burkāni var palīdzēt tad, ja es daru kaut kādu tehnisku darbiņu, piemēram, lieku zīmuļus kastē, un, jo vairāk un ātrāk es viņus salikšu, jo lielāks būs mans atalgojums, bet tiklīdz ir kāda intelektuāla piepūle, tā mums ar to burkānu veicas diezgan grūti.
Dažādas teorijas piešķir arī diezgan lielu nozīmi autonomijai un kāda autonomija cilvēkam tiek piedāvāta. Jo vispār mums pašiem par sevi patīk būt labiem kaut kādās lietās, respektīvi, ja man kaut kas izdodas, tas mani bieži vien motivē kaut ko darīt. Un bērnu kontekstā uzslava varētu būt nevis saistīta ar rezultātu, bet gan ar procesu.
Bērniem ar uzmanības deficītu un hiperaktivitāti motivācija darbojas uz īsu brīdi. Ja jūs šādam bērnam janvāra sākumā apsolīsiet, ka nopirksiet telefonu vai ka viņš varēs braukt uz nometni vasarā – tā ir pilnīgi neefektīva sistēma, jo viņi šādos garos pasākumos nepiedalās.
Attiecībā uz mācību procesu viena no opcijām ir arī piedāvāt savu klātbūtni – piedāvāt pasēdēt blakus vai arī, lai bērns pats iesāk mācīties un tad es atnākšu. Jo reizēm var būt grūtības uzsākt šo procesu vai arī bailes no neizdošanās var izraisīt motivācijas trūkumu. Ja ir kāds garlaicīgs un neinteresants uzdevums, var mēģināt to sadalīt mazākās daļās un paslavēt par katru mazo panākumu procesā – re, cik labi, ka mēs te tā pasēdējām un izdarījām, tagad vakars būs brīvs.
