Situācijas, kad bērns met priekšmetus zemē, daudzi vecāki uztver kā spītu vai apzinātu nepaklausību. Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, ka šāda uzvedība daudz biežāk ir attīstības un komunikācijas signāls, nevis slikta audzināšana.
“Tas, ka bērns met priekšmetus, ļoti bieži nav par dusmām, bet par kontaktu,” uzsver Oliņa. Bērns nomet lietu un vēro pieaugušo reakciju. “Bērns nomet un skatās. Viņš gaida, kas notiks tālāk,” viņa paskaidro. Šādā brīdī bērns bieži vien nevis protestē, bet aicina uz mijiedarbību – pārbauda, vai pieaugušais ir klātesošs un iesaistīts.
Arī Rubenis norāda, ka pieaugušie šādās situācijās mēdz kļūdaini saskatīt provokāciju. “Mēs pieaugušie bieži redzam provokāciju tur, kur patiesībā ir attīstības posms,” viņš saka. Mazs bērns vēl tikai apgūst kustību koordināciju, spēka dozēšanu un ķermeņa kontroli, tāpēc daļa priekšmetu krīt nevis apzināti, bet tāpēc, ka bērns fizioloģiski vēl nespēj noturēt lietas tik precīzi, kā pieaugušie to sagaida.
Nozīmīga loma ir arī vecāku reakcijai. Ja katru reizi seko spilgta, emocionāla atbilde, uzvedība var nostiprināties. “Ja katru reizi uz mešanu reaģējam ļoti spilgti, bērns ātri saprot, ka tas strādā,” norāda Oliņa, uzsverot, ka risinājums nav ignorēt bērnu vai uzreiz aizliegt. “Tā nav slikta uzvedība, tā ir komunikācija,” viņa atgādina un aicina vecākus meklēt iemeslu, nevis sodu.
Raidījumā izskan doma, ka priekšmetu mešana bērnam nereti kļūst par veidu, kā uzturēt saikni. “Bērnam šī ir mijiedarbība – es nometu, tu pacēli, mēs esam kopā,” skaidro Rubenis. Dažkārt šī rīcība ir pavisam vienkāršs jautājums pieaugušajam. “Bērns vienkārši pārbauda: vai tu vēl esi te?” piebilst Oliņa, uzsverot, ka bērnam šajos brīžos svarīgākais ir kontakts, nevis pats priekšmets.
Noslēgumā speciālisti aicina vecākus skatīties plašāk par redzamo uzvedību. “Pieaugušajam ir jāspēj atšķirt, vai tas ir nogurums, sensorika vai uzmanības vajadzība,” uzsver Rubenis. Savukārt Oliņa atgādina: “Mērķis nav panākt, lai bērns nemet, bet saprast, kāpēc viņš to dara.” Tieši izpratne palīdz veidot drošas attiecības – tādas, kur bērnam nav jācīnās par uzmanību, jo viņš jau jūtas redzēts un sadzirdēts.
