Brīdis, kad jaunietis jūtas vainīgs par otra cilvēka dusmām, skumjām vai vilšanos, daudziem ir sāpīgi pazīstams. Rodas sajūta, ka esi atbildīgs ne tikai par savām izvēlēm, bet arī par to, kā jūtas apkārtējie. Šīs sajūtas raidījumā “Rītdienas maršruts” šķetina “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis.
Oliņa skaidro, ka jaunieši bieži uzņemas atbildību arī par to, ko patiesībā nav iespējams kontrolēt: “Dažreiz jauniešiem rodas sajūta, ka atbildība ir visur – par savām sajūtām, par citu cilvēku noskaņojumu, par to, ko domā vecāki, draugi un skolotāji.” Šādā brīdī prātā uzrodas jautājumi, kas paliek bez skaidras atbildes: “Kur sākas mana atbildība? Kur mana atbildība beidzas? Un kur sākas otra cilvēka atbildība?”
Šo spriedzi var pamanīt ikdienas situācijās. Piemēram, jaunietis atsaka draugam tikšanos un pēc tam ilgi pārdzīvo, ka otrs varētu justies aizvainots. Vainas sajūta sāk dominēt pār paša vajadzībām, un lēmums, kas sākotnēji šķita vienkāršs, kļūst par iekšēju konfliktu. Tieši šādās situācijās, pēc Oliņas domām, ir svarīgi atšķirt līdzjūtību no atbildības un saprast, ka otra cilvēka emocijas ne vienmēr ir mūsu pienākums “salabot”.
Iekšējo pretrunu precīzi formulē arī Rubenis: “Kā es varu būt atbildīgs par tik lielām, sarežģītām lietām?” Jautājums atklāj bailes uzņemties vairāk, nekā cilvēks spēj panest. Ja atbildība tiek uztverta kā pienākums kontrolēt visu apkārt notiekošo, tā kļūst neizpildāma. Šādā brīdī, uzsver Oliņa, ir būtiski apzināties savu ietekmes loku. “Ja es nevaru mainīt otru cilvēku, es varu mainīt tikai un vienīgi savu attieksmi,” viņa saka.
Runājot par attiecībām, abi uzsver, ka atbildība tajās balstās izvēlē, nevis pienākumā. “Draudzība ir brīvprātīgas, autonomas attiecības – neviens mūs tajās nespiež,” norāda Rubenis. Tas nozīmē, ka veselīgās attiecībās atbildība izpaužas kā apzināta klātbūtne un rūpes, nevis kā nemitīga sevis upurēšana. “Tas, ko es varu ietekmēt, ir manā iespējā – šeit nekādu citu versiju nav,” papildina Oliņa, uzsverot, ka šī apziņa palīdz atgūt iekšēju stabilitāti.
Noslēgumā atbildība iezīmējas kā līdzsvara meklēšana, nevis nepārtraukta sevis noslogošana. “Atbildība vienmēr ir balansā – starp domāšanu par sevi un domāšanu par citiem,” uzsver Oliņa. Savukārt Rubenis piebilst: “Ja svari nosveras tikai uz vienu pusi, mēs varam kaut ko pazaudēt.” Brīdī, kad cilvēks sev godīgi pajautā, par ko viņš patiešām ir atbildīgs, atbildība pārstāj būt slogs un kļūst par skaidru kompasu ikdienas izvēlēs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Rītdienas maršruts” saturu atbild AS “Radio SWH”.
