Vakar vēl bērns droši ieskrēja grupiņā un pat nepaskatījās atpakaļ, šodien viņš turas pie jakas piedurknes, acīs asaras un pie durvīm sākas drāma. Kas ir noticis? Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa kopā ar Georgu Rubeni skaidro, kāpēc šķiršanās trauksme var atgriezties arī pirmsskolas un sākumskolas vecumā.
“Tā nav kaprīze. Tā ir tiešām kaut kāda trauksme,” uzsver Oliņa. Viņa skaidro, ka bērns vienlaikus vēlas būt patstāvīgs, bet emocionāli vēl nav iemācījies sevi regulēt. “Viņš it kā grib ļoti lielu patstāvību, bet viņš nav vēl iemācījies sevi regulēt,” saka speciāliste, norādot, ka šī iekšējā pretruna bieži vien izpaužas tieši šķiršanās brīžos.
Savukārt Rubenis sarunā aktualizē vecāku bezpalīdzības sajūtu un jautā: “Ko vecākiem darīt šādās situācijās?” Lielākais izaicinājums nav saprast, ka bērnam ir grūti, bet zināt, kā tajā brīdī reaģēt. Oliņa atgādina, ka šāda regresija bieži parādās pēc slimošanas vai ilgākas būšanas mājās, kad bērnam no jauna jāadaptējas režīmam.
“Tā ir normāla parādība. Tas nav nekas tāds ārpus,” viņa uzsver, aicinot vecākus atcerēties arī perspektīvu – četrgadnieks dzīvē piedzīvojis vien dažus gadus, un katra pārmaiņa viņam ir būtiska. Runājot par risinājumiem, speciāliste iesaka veidot drošus atvadu rituālus un izmantot tā sauktos pārejas objektus.
“Varbūt, ka tā ir kaut kāda sirsniņa, varbūt, ka tas ir kāds akmentiņš,” viņa piedāvā kā piemēru, skaidrojot, ka šādi simboli palīdz bērnam saglabāt saiknes sajūtu arī tad, kad vecāks nav blakus. Taču vissvarīgākais, pēc Oliņas domām, ir godīgums un paredzamība. “Nemūciet no viņiem, nepasakot, kur jūs ejat,” brīdina trenere.
Slepena aiziešana var šķist vieglākais risinājums, taču tā grauj uzticēšanos. Tā vietā viņa iesaka skaidri pateikt: “Es tev uzticos, es tev saku – es tagad aizeju projām un tad būšu atpakaļ.” Tieši šāda konsekventa klātbūtne un mierīga pārliecība palīdz bērnam soli pa solim iemācīties šķirties drošāk.
