Brīdī, kad bērns sāk teikt, ka nav pietiekami labs, daudzi vecāki apjūk. Vai tas ir tikai pārejošs posms, vai tomēr signāls, ka bērna pašvērtējums cieš? Raidījumā “Pietura vecākiem” šai situācijai pievēršas “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis, mēģinot atbildēt uz kādas mammas jautājumu par savu meitu.
Kāda mamma raidījumam raksta par savu 11 gadus veco meitu, kura bieži salīdzina sevi ar klasesbiedrenēm – gan pēc izskata, gan sekmēm skolā. Meitene mēdz teikt, ka citas meitenes ir labākas un ka viņa pati nav gana laba. Mamma vēlas saprast, kā ar meitu par to runāt un kā palīdzēt viņai nezaudēt ticību sev.
Oliņa skaidro, ka šāds posms šajā vecumā nav nekas neparasts: “11 gadi ir vecums, kad ļoti parādās vajadzība iekļauties kolektīvā.” Bērni šajā laikā sāk daudz vairāk pievērst uzmanību tam, kā viņus redz citi, vai viņi patīk vienaudžiem un vai iederas klasē. Tieši šī vēlme piederēt bieži kļūst par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc bērni sāk biežāk salīdzināt sevi ar citiem.
Ar šo vecumu saistīta arī lielāka jutība pret apkārtējo vērtējumu. “Šeit sākas tā sociālā trauksme – kā mani redz citi, vai es citiem patīku,” skaidro Oliņa. Pat šķietami nevainīgs komentārs vai salīdzinājums var bērnam likt justies sliktāk, jo viņš sāk daudz rūpīgāk vērot sevi un citus.
Speciāliste uzsver, ka salīdzināšanās bieži notiek automātiski. “Mēs sākam salīdzināties automātiski,” viņa norāda, piebilstot, ka dažkārt to neapzināti veicina arī pieaugušie – gan skolā, gan ģimenē. Frāzes, kurās bērns tiek salīdzināts ar citiem, var tikai pastiprināt sajūtu, ka viņš nav pietiekami labs.
Savukārt Rubenis sarunā pievērš uzmanību skolas videi un tam, kā bērni klasē meklē savu vietu. “Klases audzinātāja uzdevums būtu nodrošināt sajūtu, ka visi skolēni tiek iekļauti,” viņš uzsver. Tajā pašā laikā klasēs gandrīz vienmēr veidojas dažādas grupas, un bērniem nākas mācīties sadzīvot ar atšķirībām un atrast savu vietu starp citiem.
Runājot par to, kā vecāki var palīdzēt, Oliņa iesaka pievērst uzmanību tam, kā mēs runājam ar bērniem ikdienā. Tā vietā, lai salīdzinātu ar citiem, daudz svarīgāk ir pamanīt bērna centienus un radīt drošu sajūtu, ka viņš ir pieņemts. “Paskaties, cik forši tev sanāca, kāds man prieks!” viņa iesaka teikt biežāk un atgādina, ka šaubas par sevi šajā vecumā ir dabiska attīstības daļa, un bērniem īpaši nepieciešams vecāku atbalsts.
