Mūsdienu jaunieši nereti izskatās vienaldzīgi, ironiski vai pat asi, taču aiz šīs ārējās maskas bieži slēpjas pavisam cita realitāte. Raidījumā “Rītdienas maršruts” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis sarunājas par to, kāpēc jaunieši izvēlas nerādīt savu ievainojamību un ko pieaugušie var darīt, lai viņus labāk saprastu.
“Nereti jaunieši iemācās vienu galveno noteikumu – nerādīt, ka tev sāp,” uzsver Rubenis, iezīmējot problēmas kodolu. Viņš norāda, ka ārējais vēsums bieži maldina: “No malas var izskatīties, ka viņiem viss ir vienalga, bet iekšā bieži ir spriedze, bailes tikt ievainotam, kauns.” Šī plaisa starp ārējo un iekšējo pasauli kļūst par vienu no būtiskākajiem šķēršļiem atklātai komunikācijai.
Savukārt Oliņa skaidro, ka klusēšana nenozīmē emociju neesamību. “Tas nenozīmē to, ka mēs kaut ko nejūtam. Tad, kad mēs nerunājam par jūtām, tas drīzāk nozīmē, ka mēs esam uzmanīgi ar to, kādā veidā mēs runājam par savām jūtām vai tās izpaužam,” viņa uzsver. Pusaudžu vecumā šī piesardzība kļūst īpaši izteikta, jo jaunietis vēl tikai meklē savu identitāti un vietu pasaulē.
Bieži vien jauniešu uzvedība – sarkasms, humors vai pat noslēgšanās tiek pārprasta kā manipulācija vai nevēlēšanās sadarboties. Tomēr speciāliste norāda pretējo: “Ļoti bieži tā nav manipulācija. Tā visdrīzāk ir tāda aizsardzība.” Bailes no atraidījuma vai nosodījuma liek izvēlēties drošāko stratēģiju – neko neatklāt vai paslēpties aiz ironijas.
Par šo noslēgšanos Rubenis dalās arī personīgā pieredzē, atceroties pusaudžu gadus, kad apzināti norobežojies no apkārtējiem. Viņš uzsver, ka svarīga bijusi iespēja gan fiziski, gan emocionāli pabūt vienatnē – telpa, kurā sakārtot domas un emocijas. Šāds piemērs izgaismo, cik būtiska jaunietim ir iespēja atkāpties, vienlaikus zinot, ka nepieciešamības gadījumā atbalsts ir pieejams.
Tomēr būtiska ir arī pieaugušā loma. Oliņa norāda, ka svarīgākais nav dot padomus vai kritizēt, bet gan radīt drošu vidi: “Ir jārada vide, kur mums tās jūtas nav jāattaisno, bet tās tiek pieņemtas.” Tas nozīmē ne tikai būt klātesošam, bet arī prast nosaukt redzētās emocijas – piemēram, pasakot, ka jaunietis izskatās noskumis vai satraukts, neuzspiežot savu interpretāciju.
“Stiprums nenozīmē to, ka nekad nesāp, bet stiprums ir tas, ka tu spēj pateikt – man ir grūti,” noslēgumā akcentē Rubenis. Šī doma izgaismo raidījuma centrālo vēstījumu – ievainojamība nav vājums, bet gan cilvēcības pamats, kas ļauj veidot patiesas attiecības un sapratni.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Rītdienas maršruts” saturu atbild AS “Radio SWH”.
